|
Oktobris 29., 2004
 | 08:34
Dievs ir ārprātīgs. Normāls prāts nespētu izdomāt šo pasauli, normāls prāts nespētu izdomāt žirafi, dziļūdens zivis un Madagaskaras tarakānu. Normāls prāts nespētu izdomāt cilvēku.
Ir cilvēki, kas radīti pavirši un vienkāršoti, katram dodot saujiņu vājprāta, bet ir cilvēki, kurus nav iespējams iztēloties vai aprakstīt, jo viņu esamība sniedzas pāri vārdu iespējām, jo valoda ir loģiska sistēma, bet šo cilvēku uzbūves loģika varbūt ir apjaušama, bet nav definējama.
Normāls prāts nevar radīt šizofrēniķi vai pat priekšstatu par šizofrēniķi; to var radīt tikai prāts, kam pašam piemīt šizofrēnija; paskatīsimies uz visiem šizofrēniķiem, kurus Dievs ir radījis.
Pasaule ir nesakarīga kā ārprātīgā runa, kā ārprātīgā zīmējums; tajā reizēm parādās loģika un saprāts, bet tas ir saprāts, kam trūkst piepildījuma; ir iespējams radīt loģiskas shēmas, kas atspoguļo pasauli, bet katrai sistēmai ir savas robežas, aiz kurām tā vairs nedarbojas un līdz ar to zaudē savu jēgu.
Un kas ir Dieva žēlastība? Šodien tā ir tikai šis: viņš iesita man pa seju, un es paspēju novērsties pirms sitiena, kas tagad mani ir apdullinājis, bet citādi būtu pāršķēlis manu galvu uz pusēm.
Vai taisnīgs, žēlsirdīgs un saprātīgs Dievs būtu radījis šo vājprāta karuseli, no kura nav izejas nevienam un nekad; vai taisnīgs, žēlsirdīgs un saprātīgs Dievs būtu kaut vai pieļāvis iespēju, ka šāda pasaule varētu rasties?
|
| 13:32 - polla nebūs,
bet būs publisks jautājums.
Kādam no jums ir bijis tā, ka patoloģiski ilgu laika posmu ik pēc brītiņa gadās pamatīgi izārdīt savu iekšējo pasauli + sāpināt cilvēkus, kas ir blakus un reizēm absolūti ne pie kā nav vainīgi? Tā, ka ir gandrīz vai bail ar kādu satikties, jo zini - tas beigsies ar pamatīgu psihotraumu tev un, iespējams, arī tam otram cilvēkam. Tā, ka vispār bail ar kādu runāt. Un reizēm šīs kļūdas ir acīmredzamas, reizēm ir ļoti grūti noteikt, kurā brīdī esmu rīkojusies nepareizi. Bet visos gadījumos ir pēkšņs impulss, kas liek rīkoties tā vai citādi, un gandrīz visos gadījumos es pati ciešu vairāk nekā pārējie notikumā iesaistītie (lai arī mēdz būt arī otrādi, viegla un bezrūpīga rīcība rada pamatīgu psihotraumu cilvēkam, par kuru nemaz neesm padomājusi). Biedējoša sajūta, pat ļoti.
Un, ja kādam ir bijis kas līdzīgs, tad - kā jūs tikāt tam pāri? Es gan apšaubu, ka varētu būt kāda universāla recepte, bet man ir grūti atrast jelkādu risinājumu.
|
| 17:37 - Vēl viens jautājums:
kā iemācīties sniegt un saņemt mīlestību?
kā pārvarēt bailes un vilšanos?
-tas ir vienīgais reālais ceļš, ko es šobrīd redzu, lai ierobežotu savu pašdestrukciju.
Mūzika: Leonard Cohen - Everybody Knows
|
| 19:29
mīlēt un iegūt ir divas dažādas, reizēm pat pilnīgi pretējas lietas.
būtiskais ir nevis "subjekts" un "objekts", bet tas tiltiņš, kas pārmests starp viņiem, tā gaismas straume.
un tad pagaisīs gan "subjekts", gan "objekts" un paliks tikai mīlestība. un nekas nespēs to aizturēt, nekas nespēs to vājināt vai apdzēst. tad, kad pazudīs "subjekts" un "objekts".
tam es ticu. to es biju aizmirsusi. to es iemācīšos ieaust katrā savas eksistences mirklī.
|
| 21:12
atkal tā jocīgā lidojuma / kritiena sajūta, gluži kā lidojot sapnī
uz brīdi apsēsties blakus, noglāstīt vaigu, traukties tālāk, nepieķerties nekam un nevienam
bet īsta mīlestība ir smaga, mīlestība ir spārni un akmens kaklā vienlaikus
un nav neviena, kas mani notvertu, ja es kristu, no tā ir bail
spārni spārni spārni. un pieskāriens kā akmentiņš, kas iekrīt tevī kā dīķī, saviļņojot rāmo virsmu, iekrīt dziļi dzelmē, un melnajā ūdenī uz brīdi atspoguļojas putns
Mūzika: Leonard Cohen - The Future
|
| 23:26
And just when you mean to tell her
That you have no love to give her
Then she gets you on her wavelength
And she lets the river answer
That you've always been her lover
Mūzika: Leonard Cohen - Suzanne
|
| 23:58
mīlestība ir akla, tā pieskaras visiem nešķirojot un neredz asaras mīļotā acīs
Garastāvoklis:: piepeši tā...
|
|
|
|