Oktobris 22., 2003

00:48 jā, un vēl man gribētos tādu izdomātu (bet pavisam īstu, kā bērniem) draugu, kurš vienmēr iznāktu man līdzi uz balkona uzpīpēt. īpaši šādos vakaros, kad esmu mājās viena. es pat apmēram iztēlojos, kāds viņš būtu. kam līdzīgs, par ko mēs runātu, cik bieži viņš būtu cinisks vai atsvešināts, cik nevērīgi apliktu roku ap pleciem.

(8 teica | man šķiet, ir tā...)

10:13 hei, kāds gadījumā nepazīst kādu rotkali? nu, tipa man ko pakonsultēties par tehniskiem jautājumiem, ja nu gadījumā mana iecere īstenosies un es rakstīšu kaut ko par tēmu? vēlams, latviski runājošs, ar mieru parunāties par tēmu & parādīt, kā tas notiek, sasniedzams Rīgā.

(6 teica | man šķiet, ir tā...)

10:35 ( vēlreiz muļķojos... ) arlabunakti. :)

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

15:32 šonedēļ miega režīms ir smuki sadalīts divās daļās. t.i., naktī ap trijiem aizmiegu, septiņos ceļos un vedu bērnu uz masāžu, desmitos iegāžos gultā un aizmiegu, izguļos (zinu, ka guļu pārāk daudz) un līksmi ceļos kaut kur ap šo laiku. rezultātā viena diena tiek uztverta kā divas, t.i., pamostoties trijos dienā, es nodomāju "baigi labi šorīt jūtos, kā par brīnumu varu pamosties un spiediens arī normāls", un pēc tam vismaz trīs reizes atvairu vainas apziņu par to, ka "šodien taču vajadzēja vest bērnu uz masāžām, un es, neapzinīgā māte, to neizdarīju". vakar(? jā, laikam patiešām vakar) bērns mani sasmīdināja: kārtējo reizi ierāpies gultā un pielīdis pie plauktiņa, kur līst nedrīkst, kaut ko baksta ar pirkstiņu. es viņu apsaucu. šis reaģē, fiksi fiksi parāpojot atpakaļ un iespiežot seju spilvenos, un nevelkot ārā. i pats smaida. droši vien domā - ja es mammu neredzu, tad mamma mani arī neredz.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi