Augusts 26., 2023

11:42 ļoti garš dzejolis pie kura var mēģināt aizmigt kad tevi māc nemiers, tad domā par sevi kā volvo tu stāvi pagalmā, ir lietus, tu esi tīra, ir vasaras lietus tu smaržo pēc sēdekļiem degvielas un vējstiklu šķidruma un siltas ādas ( ... tālāk ... ) Tags: dz

(4 teica | man šķiet, ir tā...)

05:40 īstenoju vislavas šimborskas cameo, sākot rakstīt jobanās poēmas versiju četros no rīta

(man šķiet, ir tā...)

Augusts 25., 2023

18:22 Pasaule noteikti ir pilna ar random acts of kindness, kurus mēs vienkārši neredzam nepateikt kaut ko nežēlīgu, lai arī ir taču iespējas, iemesls un pat motivācija, piemēram tādi sīki žesti, kas nenotiek, un par kuriem neviens neuzzina un ne-izdarītājs neatceras, vai arī ja atceras, tad bieži vien ar kaunu par to, ka tāds impulss vispār ir bijis un, ja šī pasaule būtu citāda, tad par šo sentimentu varētu pateikt "kamōn, lol, tas taču ir normāli, mēs nepadarām pasauli labāku tikai ar to, ka neizdarām kaut ko ļaunu" bet šī pasaule nav citāda, un tāpēc tas skaitās, visas reizes, kad kāds ir, piemēram, paskatījies uz mani vai redzējis kaut ko no manis, vai sarunājies ar mani, un nav papūlējies pateikt kaut ko nemīļu, paldies

(4 teica | man šķiet, ir tā...)

Augusts 23., 2023

12:23 Dažādu iemeslu pēc jobanā poēma (kuru lasīšu šovakar 19os aleponijā) šoreiz būs vienā no manām mīļākajām un absurdākajām versijām Nu labi, kādu nu dažādu iemeslu pēc, iemesls ir viens: tur būs zīmju tulks, lol

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

Augusts 14., 2023

08:34 Šķiet, ka nomoda sapņošana ir process, kas prasa ievērojamas pūles un smadzeņu piepūli, nu, it kā nemani un viss šķiet viegli, bet tad ap kādiem, uh, 30 gadiem (vai varbūt agrāk) tu to vienkārši atmet kā lieku resursu šķērdēšanu Un tad ap kādiem, uh, 40 ņem un pikapo no jauna, jūti, kā saspringst muskuļi, par kuru eksistenci neesi zinājis, kā iestājas bezspēks muskuļos, par kuru eksistenci esi aizmirsis Atklāj, ka tava lolotā un lepotā "dzīvošana šeit un tagad", spēja būt laimīgam un to pamanīt, lai arī vēl joprojām ir brīnišķīga spēja, ir iespējota caur to, ka tu redzi pagātni kā skumju un tukšu un nākotni kā tikpat blāvu un bezcerīgu, un nevienā no tām nemaz nebūtu iespējams dzīvot Bet jāmācās, jāmācās, atkal jāapgūst un jātrenē, lai atkal neattopos dzīvojam kāda cita sapnī, ne savējā

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

Augusts 13., 2023

13:18 Semi-citējot Ingrīdu P, sekss ir labi, bet vai jūs kādreiz esat mēģinājuši atdot lielus parādus

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

Jūlijs 29., 2023

16:13 Prozistu grupā ir kristīga meitene ratiņkrēslā Raksta darbu par meiteni ratiņkrēslā, ar spēcīgu reliģisko motīvu Jautā man par to, kā uzrakstīt beigas Es: Nu, esnez, sliktākais, ko tu varētu izdarīt, būtu, ja viņa beigās brīnumainā kārtā izveseļotos un būtu pilnīgi normāla Viņa: Nē, varētu tā, ka mācītājs viņai pasaka "celies un staigā", un viņa patiešām pieceļas un staigā Abas par to ļoti uzjautrinājāmies Pēc tam, atgriežoties pie tēmas, es: Bet nesatraucieties par beigām, tās vienmēr ir sliktas. Nu, beigas un sākums parasti ir vissliktākais un vienmēr jālabo... tas ir, ja neskaita vidu #saulstariņš_ibio

(6 teica | man šķiet, ir tā...)

Jūlijs 26., 2023

18:26 The Irrepressibles: Forget the Past kādu laiku bija skumjākā dziesma pasaulē, jo man taču šķita, ka es visu zinu, ka es esmu ciniska un saprotu, kā dzīve strādā un attiecības un sapņi, un vēl man likās, ka man ir paveicies, ka es to zinu, un nešaubos, un ar mani viss ir kārtībā Un tik un tā tā bija skumjākā dziesma pasaulē

(man šķiet, ir tā...)

Jūlijs 21., 2023

10:24 "Turklāt, lai gan šīs idejas nav atkarīgas no manas gribas, ar to vēl nav uzzināts, ka tās nepieciešamā kārtā nāk no ārpus manis noliktām lietām. Jo tāpat kā šīs dziņas, par kurām es runāju pirms brīža, lai gan ir manī, tomēr šķiet atšķirīgas no manas gribas, tāpat arī manī varbūt ir kāda cita, man pagaidām nepietiekami zināma spēja, kas ir šo ideju izraisītāja, tā ka līdz šim man vienmēr ir šķitis, ka, kamēr guļu, tās manī tiek veidotas bez nekādas ārējo lietu palīdzības." Dekarts / Trešā meditācija / 10

(man šķiet, ir tā...)

Jūlijs 20., 2023

16:17 Pašsaprotamība; būt pašsaprotamam; būt pašsaprotamam tā, kā pašsaprotama ir lieta, kas tev pieder; vai arī citā, daudz dziļākā veidā: tā, kā pašsaprotama ir ķermeņa vai prāta, prāt/ķermeņa daļa, kas ir pieņemta kā daļa no tevis; tur ir atšķirība, bet abos gadījumos pašsaprotamais ir bez aģences, tā vienīgā aģence ir salūzt vai pazust: salūzt tā, kā salūst lieta, un tavs īpašnieks ar pārsteigumu konstatē, ka tu vairs nedarbojies, kā nākas, un mirkli ierauga tevi tavā esamībā, bet šis mirklis pāriet, viņš mēģina tevi salabot vai pieslīpēt, bet var arī nomainīt pret citu; salūzt tā, kā salūst kauls vai kāda prāta funkcija, kuru tu pat iepriekš nemanīji; tas mirklīgais šoks, kad kāja vai roka vairs nedarbojas, vai kad tas, ko tu varēji vienkārši zināt, vairs nav saprotams, tas, ko tu juti, vairs nav sajūtams; pazust tā, kā pazūd lieta vai pazūd atmiņas; pašsaprotamais pazūd ilgi, pirms tu atklāj tā pazušanu; lieta, kas visu laiku ir bijusi, pēkšņi vairs nav, tā ir pieaudzējusi kājas, tā ir aizgājusi, un tās vietā ir tukšums; demences skarta cilvēka pēkšņais, mirklīgais izmisums, saprotot, ka tas, kas ir bijis zināms un pazīstams, tāds vairs nav - un šis, protams, ir sāpīgāk, jo, lai arī mēs varam iedomāties, ka mums vairs nav rokas vai kājas, mēs nevaram patiešām domāt sevi bez rokas vai kājas, pirms tas ir kļuvis par realitāti. Pašsaprotamība kā privilēģija nedomāt par, pašsaprotamība kā privilēģija neredzēt un neievērot; pašsaprotamība kā privilēģija, kuras iedragāšana vai atņemšana saistās ar aizvainojumu par pasauli, kas tev tā nodarījusi, bet nekad, nekad ar jautājumu par to, kāpēc tu vispār jelkad iedomājies, ka tev kaut kas pieder vai ir daļa no tevis. Un tās specifiskās, visu caurstrāvojošās sāpes, kas piemīt tiem cilvēkiem, kuri vienmēr ir zinājuši, ka nekas viņiem nepieder, pat paša prāts un ķermenis ne.

(man šķiet, ir tā...)

Jūlijs 19., 2023

16:31 tā sajūta kas ir citu sajūtu prombūtne kad ienāc ziemas vakarā un ar zobiem norauj ledus dūraini un skaties uz savu plaukstu kas sastingusi starp kaut kā satveršanu un palaišanu vaļā vairs nespējot ne vienu ne otru un nepieskaroties nekam un nespējot zināt arī ja pieskartos un tas nejūtas nekā un neviens tevi nejūt jo tu nejūti sevi un tu domā ka šis afekta izsīkums ir simptoms un tu zini ka atgriezīsi ūdens krānu un paliksi plaukstu zem strūklas un tas jutīsies kaut kā tu tikai nespēj atcerēties kā jo tavai plaukstai vairs nav atmiņas bet tieši tāpat tu sev saki ka ikviens psihes simptoms patiesībā ir rīks it viss ko psihe dara ir rīks tikai šis ir rīks bez roktura vai spala un tieši tagad tavā nosalušajā rokā tas ir ciets griezīgs metāls kas pāršķels ādu un tu domā ja jau es vispār zinu šo brīdi kad ar ieinteresētu skatu vērošu vienlaikus plūstošo un sarecošo pilienu vai tad nav loģiski ka man nesāp vai tad tā nav vienīgā racionālā izvēle es taču teicu ka ikviens psihes simptoms ir rīks pat ja nosalusī roka vairs neatceras ko nozīmē satvert ko nozīmē palaist vaļā ko nozīmē abpusgriezīgs

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

11:51 - Mammu, kas ir fokača? - Tā kā pica, tikai ļoti bieza, bez nekā pa virsu, un nevis apaļa, bet taisnstūraina - ...

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

11:13 Ciba, tu visu zini, kur Latvijā dzīvojoši cilvēki dabū vīnakmeni / cream of tartar / monokālija tartrātu? Nu, vēl bez "aiziet uz gemosu un nopērk kilogramu, jo vajag vienu tējkaroti"?

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

Jūlijs 12., 2023

22:09 Kamēr jūs kašķējaties, tikmēr es šodien paziņoju, ka turpmāk ēdīšu vegānu ēdienu, jo "vegāns ēdiens man neuzbruks, ar gaļēdāju ēdienu tomēr neko nevar zināt, ja nu tas cīsiņš man iekodīs" Nākamais līmenis būtu paziņot, ka negribu dzīvot piecpadsmit minūšu pilsētā, jo ja nu neizkasos un nepaspēju no viņas pazust laikus, un kas tad ar mani notiks, kad tās piecpadsmit minūtes būs beigušās I'll show myself out

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

Jūnijs 28., 2023

07:01 If it is a human thing to do to put something you want, because it's useful, edible, or beautiful, into a bag, or a basket, or a bit of rolled bark or leaf, or a net woven of your own hair, or what have you, and then take it home with you, home being another, larger kind of pouch or bag, a container for people, and then later on you take it out and eat it or share it or store it up for winter in a solider container or put it in the medicine bundle or the shrine or the museum, the holy place, the area that contains what is sacred, and then next day you probably do much the same again - if to do that is human, if that's what it takes, then I am a human being after all. Fully, freely, gladly, for the first time. Not, let it be said at once, an unaggressive or uncombative human being. I am an aging, angry woman laying mightily about me with my handbag, fighting hoodlums off. However I don't, nor does anybody else, consider myself heroic for doing so. It's just one of those damned things you have to do in order to be able to go on gathering wild oats and telling stories. /Ursula le Guin/

(man šķiet, ir tā...)

06:01 Sajūta, ka es šo visu piedzīvoju otrreiz, vai varbūt desmito, vai varbūt man-jau-sajuka-skaits-kuro, šoreiz gudrāka, šoreiz mierīgāka, šoreiz ar cerību un pārliecību, ka mums viss izdosies, bet ar visām tām reizēm, kas neizdevās, pieredzē; ar visām tām reizēm, kad es kādā citā nākotnē esmu sev teikusi kāpēc tu uztvēri to mirkli par pašsaprotamu, tu taču biji laimīga, kāpēc tu neizbaudīji to līdz pēdējam, kāpēc nenoskrāpēji no mirkļa maliņām pēdējo ceturtdaļkarotīti laimes visu to hārtbreiku par vēl nenotikušu hārtbreiku un visu to, cik grūti sev piedot vēl nepieļautās kļūdas tā sajūta, kas liek piecelties sešos no rīta un mēģināt saprast šīs dienas vibrāciju, lai ieslīdētu tieši pareizajā gropītē ar visiem "lūk, šādi ir labi" "bet tas mums būtu jāiemācās, lai gan nepatīkami" un "atceries to reizi, kad tu piemirsi šo? lūk, tagad nepiemirsti" un "neaizmirsti realitāti, neaizmirsti, kura no visām šīm daudzajām iedomātajām pasaulēm ir realitāte", uz pirkstu galiem izej pa koridoru, aizej līdz istabas durvīm, paskaties, pārbaudi, zini, ka šī atviegloti nopūties, ka šajā realitātē mēs tik tālu esam tikuši

(man šķiet, ir tā...)

Jūnijs 26., 2023

13:38 + vēl es konstatēju, ka man dzīvē laikam ir radikāli beidzies tas posms, kurā man briesmīgi rūp, ko visi cilvēki par mani domā man šobrīd briesmīgi rūp mazas saujiņas domas (nu, kādi 4-5 cilvēki, ieskaitot mani pašu) un verdzītē izrietošās vēl citu cilvēku domas, un ar to pilnībā pietiek vieglai sociālajai trauksmei, kas tomēr nav nepārvarama kādā veidā es spēju izdzīvot laikā, kad man tiešām bija personiski svarīgi praktiski visi cilvēki, kas parādījās manā redzeslociņā, tas man riktīgi nav skaidrs, noteikti bija diezgan elle (ko es tagad gandrīz vai neatceros, jo traumatiskās atmiņas ir maigi padzēsušās)

(man šķiet, ir tā...)

Jūnijs 25., 2023

22:24 Trīs dienas bez interneta (nu, ar mikroskopisku internetu, kuru es centos neizmantot), un prātā viss sastājas pa vietām Tās vietas gan laikam ir nekompatiblas ar realitāti, bet nu fuck reality (for as long as I can)

(man šķiet, ir tā...)

Jūnijs 18., 2023

10:56 Šī, starp citu, izskatās pēc tās vasaras, kurā man ir pilnīgi OK neko neskūt/neepilēt, ja pašai nesāk besīt, un, brīnumu brīnumi, kas to būtu domājis, cilvēkiem tiešām ir gauži vienalga, var gan braukt tramvajā, gan staigāt pa pilsētu, gan iet uz veikaliem, un neviens tevi neaptur un neaizrāda, kā gan tas var būt.

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

Jūnijs 7., 2023

16:50 Tāds mirklis, kurā var pacelt rokās visu, kas bailīgs, nesmuks un salauzīts, un teikt, tu esi tik skaists un iepriekš neieraudzīts, pat sevi

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> previous 20 entries
> next 20 entries