kauns ir par to, ko citi varētu teikt, bet vainas apziņa - ko pats reāli nožēlo

(Reply to this) (Thread)

yeah, beeeeeet vai ir kaut kāda literatūra, kas tā Nopietni un Filosofiski par to runā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ievadot vārdus guilt un shame šajā akadēmiski pirātiskajā vietnē, man izmeta kādus septiņus rezultātus http://gen.lib.rus.ec/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ah. paldies :) nu arī par domu par akadēmiķiem-pirātiem, lol. :)

(Reply to this) (Parent)

Klau, tu zini vēl kādas šādas labas akadēmisko pirātu vietas? Man itin bieži noderētu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pagaidām laikam citas nezinu

(Reply to this) (Parent)

ne nu var jau pamēģināt arī lv bibliotēku kopkatalogā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

neah, mans jautājums bija basically "vai tas ir kaut kas acīmredzams un visiem zināms", nu tipa ja es būtu teikusi "eu, klau, what's the deal, kāpēc tradicionālie psihoanalītiķi tā piesienas sapņiem", tad mani varētu aizsūtīt uz Freida Sapņa darbu. Bet šitā izskatās, ka nav viss tik vienkārši. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, tas par holokaustu varētu būt vispārzināms, bet es arī neesmu lasījusi.

(Reply to this) (Parent)

kad es gribēju uzzināt, vai pastāv tāda nopietna katoļu literatūras teorija, es to uzzināju tikai pēc trim gadiem, kad vairs nevajadzēja

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nuvot! Man arī vislaik ir tāda sajūta, ka ir kaut kas acīmredzams, ko es neesmu lasījusi. Un 50% gadījumu tā arī ir.

(Reply to this) (Parent)

Kauns ir par padarīto, vaina - par to, kāds es esmu.
Pirmais ir pārejoša sajūta - trolejbuss strauji sabremzējas, es uzkrītu kādam virsū, man ir kauns. Ja tajā pašā laikā mani sāk kaunināt - nu ko Tu neturies, ko tu mūžīgi iekulies problēmās, re cilvēkam tagad zilums - tas rada vainas sajūtu un tā ir daudz dziļāka un cilvēku sasaista, jo attiecas uz viņa personību
ja tas bija tas, ko Tu jautāji.

(Reply to this) (Thread)

Yeah, nu es zinu definīciju (lai gan man ir interesanti par to, kā citi viņu definē, nu tb man ir otrādi - ja es kādam uzgāžos virsū, man ir vainas apziņa uzreiz, jo otram sāp, un kauns ir tikai tad, ja kāds šajā situācijā pievēršas nevis cietušajam, bet manai lieliskajai personai).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu tā nav gluži mana definīcija, bet psīcholohu. Aļi tieši tā mums skaidrojas psihoterpijas kursā, kuru pašlaik mācos
Redzi, ar mūsu padomju bērnību var puslīdz droši apgalvot, ka vainas sajūta mums ir iedzīta visiem. Attiecigi pie mazākās iespējas jūtamies vainīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ha, a šiten viņš to stāsta pilnīgi otrādi - t.i., ka tas, ko tev iedzen, ir kauns, bet vainas apziņa ir kaut kas tāds, ko tu vispār vari just tad, ja neesi galīgi apdauzīts
https://www.psychologytoday.com/blog/shame/201305/the-difference-between-guilt-and-shame

(Sorrī par triviālo atstāstu, tūlīt atnāks crescendo un sabārs :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šo tēmu nav bijis vajadzības dziļi rakt.

Vainu var apzināties un vainu var sajust. Var apzināties, sajust un izlabot (viss ok). Var tikai sajust un netikt no tās vaļā (Vainas Apziņa, kas ir problēma). Var tikai apzināties kā loģisku cēloņsakarību ('es šo izraisīju'), bet nejust par to neko sliktu.


Kaunu var tikai izjust. Sociāls konstrukts, ja tu iekšējo sociālās normas organiski nejūti, tad kauna sajūtai nav no kurienes rasties. Ja jūti, tad var sajust kaunu arī par nepareizām domām, kuras neviens nekad neuzzinās.


Sajusties vainīgam/apzināties vainu un sajust vajadzību izlabot situāciju ir normāli.
Traucējošā 'Sense of Guilt', kas sapin utt - tas ir biš kaut kas cits. Tāpat kā nobīties ir OK, visu laiku dzīvot ar Sense of Dread - nav. Paskatīšos, vai varu kaut kādu literatūru par šo atrast.

Psihopāts neizjūt nožēlu, neizjūt kaunu, un skaitās, ka neizjūt vainu - bet tas nenozīmē, ka viņi nespēj loģiski apzināties vainu kā cēloņsakarību - vismaz tad, kad viņi spēj saprast sekas, ir sekas, ko bez empātijas nav iespējams internalizēt).

(Reply to this) (Parent)

Provē šito - http://psych.stanford.edu/~tsailab/PDF/yw07sce.pdf tur tālāk ir references.

Tiesa, par 'vainīgs=es izraisīju' (tb apzināties bez morālā vērtējuma) tur nav.
Varētu būt latviešu valodas īpatnība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ahā, rekur ir arī par vainas apzināšanos bez vainas izjušanas - http://www.princeton.edu/~harman/Papers/Guilt.pdf

(Reply to this) (Parent)

kauns drīzāk ir par to kāds tu esi (izrādījies), bet vainas apziņa -- par ko tu konkrēti esi izdarījis.


kauns var būt bez vainas apziņas, ja neesi izdarījis neko sliktu. bet ja esi izdarījis, tad var būt vainas apziņa par izdarīto plus kauns par to, kādu tas tevi parāda (sev un citiem). tāpēc, manuprāt, arī tie iet bieži kopā.

(Reply to this) (Thread)

Drausmīgi dīvaini, man tiešām gandrīz nekad nav kauns un vainas apziņa kopā. Pieņemu, tāpēc, ka es jau a priori zinu, kas es esmu par fruktu un ko varu cilvēkiem nodarīt, līdz ar to man nav nekādu pārsteigumu šajā kontekstā un nekādas šķēres starp manu paštēlu un reālo rīcību (vai reālās rīcības potenciālu).
Vainas apziņa gan arī lielākoties ir par to, ka neesmu pietiekami skaidri nokomunicējusi, ka varu izdarīt gauži, nu tb zinkā, tad, kad es saku kaut ko iz sērijas "I'm an evil bitch and I can, and will, hurt you", naturālā reakcija ir vai nu "yeah, es zinu, ko daru" vai "uķipuķi honeybee, tev jau gribētos tā domāt" (un no tās reakcijas dēļ man atkal ir kauns kaut ko tādu teikt, jo nu patiešām, paskaties uz sevi, uķipuķi honeybee)

(Reply to this) (Parent)

Kaunam ir sakars ar citu vērtējumu - neskaidri atceros,ka arī Sartram bija kaut kadas pasāžas par kaunu, kas dzīvo esošā vai iztēlotā lūriķa skatienā, t.i., ja mēs esam kaili un neglīti, tad vienatnē vannasistabā nekāda kauna nav, bet, ja citi mūs tādus ierauga, tad ir, un ar vainu tas šajā gadījumā nav saistīts.

(Reply to this)

es lasīju to grāmatā par jūtīgajiem bērniem, atceries, man vesels tags ar šamējiem bija
sk te
http://klab.lv/users/kihelkonna/306444.html#cutid1
==iekopēju ==


vaina vai kauns? šīs divas lietas ir pilnīgi atšķirīgas. vainas apziņa pievērš domas negadījumam un tam, ko varēja darīt citādi un kā to labot. nu, kļūdījos, un mana konkrētā vaina ir tāda un tāda. kauns ir sajūta, ka visa vainīgā persona ir slikta. tas, kurš jūtas vainīgs, ķeras pie aktīvas darbības, lai kļūdu labotu. tas, kurš kaunas, ir pasīvs un bezpalīdzīgs. nokar galvu, sašļūk un izskatās pēc tāda, kas grib izgaist, un jūtas briesmīgi.

neviens nejūt kaunu vai vainu visu laiku. bet dispozīcija uz vainu un kaunu var kļūt par personības iezīmi. daži cilvēki to jūt gandrīz visu laiku.

dažādās kultūrās atšķiras attiesme pret kaunu. Ķīnā, Japānā kaunināšana ir izplatītāka. kauns palīdz cilvēkiem sadarboties un darīt pareizās lietas. te gan kauns, gan lepnums ir atkarīgs no citu cilvēku domām par attiecīgo indivīdu. atšķirībā no ASV, kur tās ir īpašības pašas par sevi un mazāk atkarīgas no citu cilvēku viedokļa. kā rezultātā ASV cilvēkiem nereti ir nereāli augsts vai nereāli zems pašnovērtējums.

kultūrās, kur bērnus audzina, lai viņu būtu neatkarīgi, kauna jušana ir pati par sevi apkaunojoša. tātad kad hsc jūt kaunu, viņš kaunas vēl arī par to, ka kaunas.

ir dabiski just kauna brīdi, ja gadījies ievārīt pilnīgas ziepes. taču hsc ļoti viegli tiek pie šī kauna. tā ir daļa no tā, kā viņš mācās, jo kauns efektīvi palīdz neatkārtot tās pašas kļūdas nākotnē.

kauna sajūta ir ļoti, ļoti nepatīkama. sevišķi intensīvos gadījumos kauns var radīt izmisīgu naidīgumu pret sevi vai citiem. uz kaunēšanos tendēti cilvēki jūtas kā ieslodzīti kopā ar apziņu par savu neizturamo sliktumu.


=== neizveidot dispozīciju uz kaunēšanos

1. nevajag kļūt tik esktrēmam, ka neaizrādīt uz hsc kļūdām. zinātnieki ziņo, ka līdzīgu dispozīciju uz kaunu bērniem veido divi gadījumi - stingra disciplīna un nekāda disciplīna. otrā gadījumā bērniem rodas sajūta, ka viņi neko nevar pareizi izdarīt un vispār ir bezcerīgi.

2. paskaties uz sevi. daudzus vecākus ir audzinājuši vecāki, kas lietojuši kaunināšanu kā disciplinēšanas metodi. "skaties, idiot, ko tu izdarīji. vai tu vispār vari ko pareizi izdarīt? tu vienmēr izlaisti pienu. ko cilvēki padomās?" cilvēki nereti neapzināti atdarina savus vecākus.

(Reply to this) (Thread)

un tam vajadzētu būt šeit 105. lpp
http://www.scribd.com/doc/60743155/The-Highly-Sensitive-Child#scribd

(Reply to this) (Parent)

Neatceros, kur dzirdēju stāstu par antropoloģi, kas pētīja kādu ciemu Āfrikā. Sākumā viņai līdzi bija bērns, bet tad izlēma to sūtīt atpakaļ pie tēva, kas nozīmē veselu dienu kratīties autobusā. Kaut kāda iemesla dēļ viņa pati nevarēja braukt. Kad viņa pēc smagām pārdomām bija palaidusi bērnu vienu pašu, viss ciems savācās apkārt un sāka viņu riktīgi močīt un kaunināt (kas tu par māti, kā tu drīksti tik mazu bērnu laist vienu pašu u.tml.) līdz viņa sāka raudāt un sakliedza uz visiem. Tad cieminieki sāka smieties un teica, ka viņa pareizi darīja un tas uzbrukums bija domāts, lai viņa nemocītos vainas apziņā.

(Reply to this) (Thread)

baigi labi

(Reply to this) (Parent)

brīnišķīgs stāsts :)

(Reply to this) (Parent)

Labs jautājums un interesanti komentāri, un es protams gribu paklāstīt savu viedokli. :D Manās definīcijās kauns ir nevēlēšanās sevi parādīt citiem, izpausties dēļ tā, ka esmu kaut kādā veidā slikts vai sliktu izdarījis. Ko ne tā izdarīji - lien stūrī nokaunies, vēlēšanās nebūt redzamam. Vainas apziņa savukārt ir sevis sodīšanas reakcija uz to, ka citu cilvēku vai paša ekspektācijas pret sevi nav īstenojušās. Citi cilvēki no manis gaidīja A, bet es to nespēju īstenot, jūtos slikti par to. Piemērā par tramvaju - es no sevis sagaidu to, ka citiem pāri nedaru, uzkritu kādam virsū, gaidas nav piepildītas, jūtos slikti.

Nepiekrītu gan apgalvojumam, ka kaut viena no šīm būtu ar jebkādu pozitīvu nozīmi. Lasīju pētījumus, ka cilvēki ar vainas apziņu pārsvarā tikai sevi vaino, bet reālas darbības un uzlabojumus neveic. Varu saderēt, ka kaunam ir ktks ļoti, ļoti līdzīgs. Un gan kaunam, gan vainai pārāk bieži iemesli ir ļoti imagināri, kas manuprāt veicina gan maldīgu priekšstatu par to nozīmību, gan abu terminu putrošanu, gan manipulēšanas iespējas palielina.

Tas gan neatbild nekādā veidā uz tevis uzdoto jautājumu, nezinu labu materiālu par vainas un kauna tēmu.

(Reply to this)

Cik saprotu, tad atšķirība starp vainas un kauna kultūru pirmo reizi izirzāta izcilā klasiķa E. Dodsa klasiskajā grāmatiņā "Grieķi un irracionālais". To arī varu ieteikt izlasīt http://www.amazon.com/Greeks-Irrational-Sather-Classical-Lectures/dp/0520242300/ref=sr_1_sc_1?ie=UTF8&qid=1427103973&sr=8-1-spell&keywords=the+greeks+and+the+irraional

Tam klāt var pielikt arī Viljamsa "Kauns un neizbēgamība"
http://www.amazon.com/Shame-Necessity-Sather-Classical-Lectures/dp/0520256433/ref=sr_1_1?ie=UTF8&qid=1427104201&sr=8-1&keywords=shame+and+necessity

(Reply to this) (Thread)

paldies!

(Reply to this) (Parent)