|
Marts 18., 2015
 | 12:59
Pirmo reizi biju situācijā, kad manam ne-literatūras tekstam (tb esejai) nāk komentāri no redaktora. Nav daudz to komentāru, kādi desmit varbūt, bet sajūta tāda, it kā būtu pasēdējusi psihoterapeita kabinetā - no vienas puses, šausmīgi interesanti redzēt tās vietas manā domāšanā, kas rīvējas pret loģiku, no otras, protams, kauns par to, ka tā ir, un no trešās atkal prieks, ka tā bija, jo vismaz bija, ko atrādīt (es vienmēr centos psih* kaut ko atnest, kādu joku vai sapni, vai galvas nobrucienu, apmēram tā, kā kaķi atnes nokostu putniņu: nahren tas vajadzīgs, bet tomēr mīļi).
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
