|
Augusts 11., 2011
 | 10:28
Nesaistīti ne ar ko -
mani mūždien mulsina cienījami literāti un visādi citādi literāriski-valodlietojamiski ievirzīti ļaudis, kas rakstos ar literāru/poētiski/citādi smalku ievirzi lieto tādus izteicienus kā "tas bija kā uguns pakulās", "aizskrēja kā plēsts", "notrūkst kā poga", "melns kā nakts" un citas klišejas, t.i., man labu laiku šķita, ka tas ir stilīgi un es vienkārši nesaprotu, ka tas ir stilīgi, bet tagad man sāk šķist, ka varbūt cilvēki automātiski šitā raksta, jo viņiem šķiet, ka citiem tas šķiet stilīgi. Vai arī vienkārši nedomā.
Bet nav tak stilīgi!
|
Comments:
nu, pārbaudītas vērtības un tā.
Nedomās tak katru reizi jaunu melnuma apzīmējumu.
gaiši zils kā senču sirdsapziņa
"melns" vēl joprojām ir normāls melnuma apzīmējums
ja tu vari man ar pirkstu parādīt, kuru konkrēto melnā nokrāsu apzīmē "melns kā nakts", velcomēts.
nu, tur laikam emocionālas pieskaņas parādās, kaut kā smalkāk raksturo situāciju un noskaņojumu (zaļš kā pīļu sūds un zaļš kā gurķis - zaļš jau vien ir, bet tomēr ir atšķirība).
nu tur jau ir tas punkts, ka "melns kā nakts" praktiski nekādas emocijonālas pieskaņas vairs nedod, jo ir klišeja. JEBKAS var būt melns kā nakts.
nujā, tāds bišķi nolietojies tas vārds varētu būt.
Varētu par to kolektīvi aizmirst un tad pēc gadiem padsmit, kad "melns kā velns" būs apnicis, ar sajūsmu reanimēt nakts melnumu.
es domāju, ka tad, kad tas būs aizmirsts, cilvēki tā kā drusk apjēgs, ka nakts nav "melna", vai arī vismaz ne vienmēr, gluži tāpat kā debesis ļoti bieži nav zilas un sniegs gandrīz nekad nav (ie neizskatās) balts.
the sky above the port was the colour of television tuned to a dead channel!
vispār jau nē, stilīgums ir kultūrsociāls.
maybe "You're Getting Old" ;)
nu ta ko es varu teikt par tiem literātiem, kas ir vēl vecāki!!! :D
Tie kas varbūt savā dzīvē tomēr ir kādreiz arī tās pakulas redzējuši?
un pielaiduši uguni, lai uzzinātu, kā tas ir, un pārliecinājušies, ka tas ir vienīgais veids, kā apzīmēt to, ko viņi grib apzīmēt?
vai šis ieraksts tapa tāpēc, ka tev vienkārši pārlūza vadzis no tām visām muļķībām?
vairāk tā kā note to self, ja man gadījumā arī rociņa paslīdēs uz kaut kādu "melns kā nakts", jo "visi tak tā raksta"
nu es jau te kuļu tukšus salmus patiesībā, es cerēju, ka tu uzķersi joku un atbilstoši atbildēsi
a ko man tagad? uzmest lūpu?
Melns kā oligarha dvēsele, ja?
nuvo, šitais jau ir tuvāk :)
iedomājies "eju mājās, nakts tik melna kā oligarha dvēsele"... :)
tas nu tiesham tad baisi :)
Un tu noņurdi "vēl viens fucking konjunktūrists" un sit to grāmatu ciet — manuprāt, vārda "oligarhs" lietošana atņem acumirklī pāris tūkstošus karmas punktu.
Par jautājumu, droši vien, ka šabloni, par ko nepiedomā, bet kas palīdz dzīt attiecīgo grāmatu/stāstu biezāku un ūdeņaināku (mazus jaukus stāstiņus neviens vairs neraksta, padod tik grāmatu rakstīt, attiecīgi spartisms vārdos nav cieņā utt, lai tak lasītājs jūt, par ko naudu maksā).
pfff, tu vienkārši ņem tos oligarhus dikti nopietni. (par to arī noskaita karmas punktus, ja?)
nu bet par to jau es tipa cepos, t.i., ja jau es to naudu samaksāju, tad arī gribu, lai autors ir piedomājis, nevis bliezis pirmo klišeju, kas ienāk prātā (un ne velna nepasaka). tas tā teorētiski, jo tajās grāmatās, par kurām es iespringstu naudu maksāt, klišeju parasti nav vai arī autors tās eleganti izspēlē.
nēnop, palasi kādreiz kādu EN rakstoša autora grāmatu, pievēršot šim uzmanību - lielākā daļa autoru pat izteikti triviālā literatūrā nopietni piestrādā pie oriģināliem, tēlainiem un precīziem apzīmējumiem. izņēmumi varētu būt Meijere un tādi frukti, bet es pieļauju, ka "Krēsla" nav tavā obligātās literatūras sarakstā. (tāpēc arī daļa tulkojumu ir tik tizli - tulkotājs vnk nesaprot, kas par desām)
Jā, mani ļoti sačervelē oligarhu, deputātu etc piesaukšana literatūrā — es pieņemu, ka tās ir neārstējama trauma tam, ka reiz jūtūbē vai kaut kur paskatījos uz nelielu fragmentu no, es atvainojos, žurkas kornēlijas.
melns kā kurmja dibens jau būs banāli, melns kā absolūti melns ķermenis - tehniski neiespējami.
kurmja dibens vaita ir melns? man vislaik likās, ka rōzā
Nu labi, tad rītausma var būt kā kurmja dibens.
Nav stilīgi!
Vai arī, piemēram, kad raksta "muzikālo skanējumu kuplināja" (no reāla "Dienas" teksta)– pilnīgs naftalīns.
Es savu reizi tādas frāzes izmantoju tad, kad tekstam gribu piešķirt sentimentālu un naivu noskaņu.
Tur, protams, jāredz konteksts, bet kaut kā šķiet, ka pat šajā gadījumā ir iespējams krutāk. Tbš a) panāk šo noskaņu bez klišejām b) izvērš un papildina klišeju, padarot to precīzāku. Bet tas tā, teorētiski.
Nēnu varbūt Viņi Visi specijāli raksta tā, lai izklausītos tā, it kā viņi nebūtu mūsdienu rakstnieki, kas tad vispār ir galīgi jokaini. Ja tas notiek principiāli un masveidā (cik nu viņi tur ir masveidā).
nu, jā... mūsdienu cilvēks paņem un lasa grāmatu, saskaras ar teicienu "kā uguns pakulās" un sāk meklēt vārdnīcu, lai noskaidrotu, kas tās " pakulas" tādas ir... cik tad daudzi ir tās redzējuši, kur nu vēl zin, kā tās deg :D man kaut kā viemēr ir paticis, ja parādās asprātīga jaunrade, nevis sen nodrāzti vārdu savienojumi.
mans pēdējais feils - "pils ir pilsētas spožākā pērle", šodien lasu un brīnos, wtf. Attaisnojums ir tikai rakstīšana mērkaķa ātrumā. Kas principā arī nemaz nav attaisnojums, taču, diemžēl, man nav laika pie viena astoņtūkstošnieka vairākas dienas strādāt. Un tad nu ir stila lažas. Kaisu pelnus uz galvas un eju pavaimanāt stūrītī.
Aizdomas arī, ka porcupine minētais piemērs ir manu pirkstiņu darbs. Jāpārkvalificējas par kazu audzētāju.
nu klišejas jau tāpēc ir klišejas, ka tā ir pirmā versija, ko smadzenes piedāvā (ja vien nav pilnīgi jokaini iepravītas smadzenes). tieši tāpat kā parazītvārdi. par to pat nav sāpe, sāpe vairāk par to, ka tas izlien literāriskos da mākslinieciskos tekstos, kas visādi citādi ir stilistiski pārdomāti un izturēti.
Klau, neapvainojies, ok (turpinājums bija vēl trakāks, turklāt tas bija nekrologs)? :)
Vienkārši šī frāze ir tik ļoti ala Ivars Mazurs, ka ausīs & acīs griež.
emmm... ja nekrologa tipa teksts, tad nezinu, vai manējais. Mani ir bijuši tikai Freimanim un Grodumam.
Tas bija Grodumam akurāt.
ou! ko lai saka, eju stūrītī nokaunēties. Priecē gan, ka cilvēki atceras rakstus, kuru saturu es jau pati esmu sen aizmirsusi :D
eu, nē, intereses pēc paskatīju to savu tekstu laikraksta arhīvā, nav tur tādas frāzes :P
ā, es skatījos laikraksta rakstu. šis jau vispār tapa pilnīgā ārprātā, skati publicēšanas laiku. bet, jā, paldies par norādi - šitas tiešām ir tizli :D
ai, nu pietiek jau :))
mieriņš, ok?
bet, whatever. Atšķirībā no daudzām spalvas māsām es tiešām ļoti kritiski vērtēju savus tekstus - pārlasu jau nodrukātus un reizēm pašai drebulis sametas par šausmām, ko tur ātrumā esmu sarakstījusi. Līdz ar to ļoti vērtīgi ir komentāri no malas par tekstu kvalitāti, it īpaši, ja tie tiek izteikti draudzīgā, nevis aizvainojošā tonī :) Pieļauju, ka "muzikāli kuplināja" turpmāk man būs bleklistē :D
Un, nē, nejūtos aizvainota.
Uf, tad labi :)
Visai reti laiks un vēlme aizrādīt uz kļūdām galīgi ne savā lauciņā, vienkārši tēma aizķēra, jo arī bieži nobrīnos par jauno rakstošo senilo valodu, turklāt gaume specifiska – Naumanis un Zirnis gandrīz vienīgās rakstošās autoritātes :D
nu tak reiz varu izteikties, kā lasītājs parastais :)
Man domāt tās klišejas nav aizliedzamas, bet lietojamas izjusti, tāpat kā izjusti izgudroti nebijuši salīdzinājumi. Jo vairāk interesantu nebijušu salīdzinājumu, jo labāk, interesantāk.
"nav stilīgi" nenozīmē, ka aizliegts, citādi jau es vispār nevarētu no mājas iziet ;)
bet jā, tajā brīdī, kad tu izjūti klišeju, tu to gandrīz automātiski papildini un izvērs, iedarbini citus spēles noteikumus, kas šo klišeju atdzīvina (un tajā situācijā neviens par klišejām nekliedz)
dzejā šito te latv. dzejnieces izdara dikti labi, par to man nav sāpes nu nemaz un negribas sviest pa logu ārā visas labās dzejas grāmatas tikai tāpēc, ka tur rakstīts par putniem un puķēm un tā :)
vēlēšanās būt oriģinālam un oriģināli interesanti izteikties arī ir viena no lielākajām banalitātēm un pati par sevi ir klišeja.
nujau, nujau. nosauc kādu oriģinālu un precīzu frāzi, kas būtu banalitāte un klišeja.
"oriģinalitāte", kas ir neprecīza un nepasaka to, kas iecerēts, ir cita problēma (tb izteiksmes precizitāte pārsit oriģinalitāti), bet tas jau nenozīmē, ka oriģinalitāte kā tāda ir slikta.
oriģinalitāte pastāv pati par sevi, jo oriģināls ir viss, kas ir, jo katra lieta ir atsevišķa un atšķirīga jebkurā gadījumā, bet speciāla oriģinalitātes kultivēšana, tas jau ir reāli bezgaumīgi. ne jau oriģinālajās frāzēs pašās jāmeklē banalitāte un klišeja, bet pieejā un attieksmē, ar kādu šī frāze uzrakstīta. un visbiežāk oriģinālās un neoriģinālās frāzes, lai gan tik dažādas no ārējās kvalitātes viedokļa, tomēr uzrakstītas viena tā paša banālā iemesla dēļ. esmu paŗliecināts, ka visoriģinālāko rakstu darbu var uzrakstīt lietojot visvienkāršākos un visneoriģinālākos izteiksmes līdzekļus, bet visādi oriģinalitātes kruzuļi uzreiz dara aizdomīgu. zin kā, paskaties uz ielas un uzreiz var pateikt, kura meitene no laukiem. tā kura visvairāk uzķūnējusies, protams. vispār visas šīs ārējās oriģinalitātes padarīšanas tāds bābu stafs.
e?
es nezinu, ko tu tagad gribi pateikt (gk tāpēc, ka es tev palūdzu piemēru, un tu šo piemēru nezin kāpēc nesniedzi), bet man riktīgi šķiet, ka tu šobrīd iespringsti par kaut ko tādu, kas, tavuprāt, ir dikti slikti, bet par ko es, visticamāk, neesmu runājusi, sakot "oriģināls".
precīzāk, vienīgais brīdis, kurā es pirms tam runāju par oriģinalitāti, bija šeit: "lielākā daļa [EN rakstošo] autoru pat izteikti triviālā literatūrā nopietni piestrādā pie oriģināliem, tēlainiem un precīziem apzīmējumiem", un es neredzu tur neko no uzķūnēšanās vai bābu stafa vai oriģinalitātes kruzuļiem. vēl jo vairāk, izteikti triviālu literatūru parasti neraksta, lai dabūtu kaut kādu oriģinalitāti per se.
vārdsakot, davai vispirms piemēru, kur precīzs, oriģināls un tēlains apzīmējums būtu sliktāks par klišeju, un tad droši vien es labāk sapratīšu, ko tu domā.
jebkura uzkrītoši oriģināla leksiska figūra ir slikta kaut vai tikai ar to, ka aiz tās elpo ambīcijas skaisti izteikties, tāpēc uzskatu, ka krāšņie lai ari kaut vai precīzie salīdzinājumi ir jāpasniedz tā, lai nezaudējot oriģinalitāti tie izskatītos tikpat neuzkrītoši un neizpušķoti kā notikumi dzīvē. diemžēl lielākajā daļā gadījumu oriģinālie tēli normālus cilvēkus un norises pataisa par sakrāsotiem aktieriem uz skatuves ar pamatīgu grima kārtu pa virsu. klišeju priekšrocība ir tā, ka aiz tām nejūt pārmērīgas ambīcijas. man piemeŗam nafig nekādi krāšņie oriģinālie tēli nav vajadzīgi, tas ir tiešām kaitinoši. tāda tēlainība varbūt der kādiem tīņiem vai jauniešiem, kam pašiem patīk ģērbties krāsainos loriņos un visādi citādi ārēji "izpaust savu individualitāti".
man šķiet, ka tu šobrīd dubultdefinē oriģinalitāti, tb ir "labā" oriģinalitāte, kas tev patīk un kas ir laba un ko neviens cits supposedly nesaprot, un ir "sliktā" oriģinalitāte, par ko runā visi pārējie, kas vispār kaut ko atļaujas runāt.
piem., no kurienes tu izdomāji, ka uzkrītoša oriģinalitāte (kas ļoti lielā tiesā gadījumu nāk no neprecīzas izteiksmes/tēla radītās disonanses) ir tieši tas, par ko es runāju?
manā uztverē oriģināli, precīzi un tēlaini ir, piemēram, Džeralda Darela teksti - viņš tēlu veido izteikti savā stilā, kas ir noturīgs visās grāmatās (t.i., viņam ir sava autora balss), es visu saprotu, visam noticu, un neredzu tur nekādu oriģinalitāti oriģinalitātes pēc vai tamlīdzīgu bulšitu - rakstīja tak viņš tāpēc, lai sapelnītu naudu jauniem lopiņiem, nevis lai zīmētos par krutāko puiku ciemā.
no otras puses, Terijs Prečets, kas pilnīgi noteikti apzinās un specijāli taisa visādus makten oriģinālus gājienus - viņš to dara precīzi un gudri, un tāpēc viņa oriģinalitāte ir uzkrītoša un tik un tā kruta.
to, ka *var* rakstīt okei, rakstot ar klišejām, es neapstrīdu (nu kamōn, cilvēki var gleznot arī ar kāju pirkstiem un visnotaļ krutāk nekā, piemēram, es), bet es nudien nevaru iedomāties nevienu situāciju, kurā klišeja, kas patiešām ir klišeja (t.i., nepaplašināta, neizvērsta un neapspēlēta) būtu labāka nekā, teiksim, vienkāršs ikdienas apzīmējums vai paplašināta/dziļāka tēlainība. ja tu vari nosaukt kādu piemēru, kurā tā ir, nu tak liec galdā, nevis saki, ka tā ir un viss.
tagad tu sāc izlocīties un piesaukt izvērstību, darbu kopumā, kontekstu utt, lai gan sākotnējais posts ir tikai par klišeju lietošanu kā tādu.
piemērs kaut vai no bērnu literatūras klasikas - bauma oza zemes burvis. tur ir gļēvais lauva, kuram vajag drosmi. tur ar salmiem piebāzts putnubiedēklis, kuram vajag prātu. tur ir dzelzs malkascirtējs, kuram vajag sirdi. un tur ir suns TOTIŅŠ! kas var būt klišejiskāks par šiem tēliem. un slikts darbs, teiksi? bet mūsējie bērnu literatūras meistari sacepuši tādus "oriģinālus" ka šausmas jau no nosaukumiem vien, kur tādus vārdus var pa pasauli sagrābstīt un kad vēl palasa saturu, tad ir skaidrs, ka no tā pārsvarā nekā nav, tik vien kā šī "interesantā" "oriģinalitāte".
arī šeit klišejas ir apgrieztas pašā uzstādījumā (gļēvais lauva, ja klišeja ir drosmīgs lauva) un pēc tam apgrieztas darba gaitā (jo izrādās, ka gļēvais lauva patiesībā ir drosmīgs, jo pats to nezina) un pēc tam apgrieztas vēl pa reizītei, kad burvis viņiem iedod, ko prasījuši, un pēc tam izrādās, ka nav burvis.
un nenoliec ka nu visu bērnu literatūru, laba daļa no tā visa tiešām diez kas nav (tāpat kā pieaugušo literatūrā), bet laba daļa tiešām labu autoru daudz un dikti raksta bērniem (Nīls Geimens un Lemonijs Snikets kā klasiski piemēri)
apgrieztas vai neapgrieztas, bet klišejas tur IR!
tu srsly apgalvo, ka "gļēvs lauva" ir klišeja? Un bija arī 20. gadsimta sākumā?
protams. šis tēls ir uzbūvēts uz klišejas. lauva kā dzīvnieku karalis ir klišeja un viņam pienāktos būt drosmīgam. bet šis ir gļēvs. kāda klišeja un visklišejiskākais risinājums! kāda starpība tāds gadsimts vai šāds gadsimts, labas lietas ir labas neatkarīgi no laika.
vai šis, tikko cibā pie martcores atradu, vienas vienīgas klišejas, bet labi
Тамара Ивановна утонула в пруду, не смотря на то, что была Рыбой по гороскопу, бревном в постели и говном по жизни
via kramers
šeit klišeja ir izteikti izvērsta un apspēlēta (tbš protams, ka cilvēks ir precīzi apzinājies gan burtisko, gan pārnesto nozīmi) un tāpēc tas ir smieklīgi. tā ka neskaitās pilnīgi noteikti ne.
protams, ka skaitās, jo sākotnēji tu par izvērstību un apspēlēšanu neko neminēji.
reku šito es rakstu 11.21, tavs pirmais komentārs 14os ar kapeikām, viss ir iegrāmatots
"nu bet par to jau es tipa cepos, t.i., ja jau es to naudu samaksāju, tad arī gribu, lai autors ir piedomājis, nevis bliezis pirmo klišeju, kas ienāk prātā (un ne velna nepasaka). tas tā teorētiski, jo tajās grāmatās, par kurām es iespringstu naudu maksāt, klišeju parasti nav vai arī autors tās eleganti izspēlē."
"labi izspēlē" arī skan diezgan klišejiski, ne?
piedošanu "eleganti izspēlē". "eleganti izspēlē" skan jau gandrīz kā smalka klišeja.
nēnu es pieļauju, ka tas no tavas puses ir tā kā kompliments domāts? vai arī drīzāk kā pilnīgi neveikls risinājums, kad sajēdzīgu argumentu vairs nav.
kādi tur argumenti. es vienkārši saku, ka tu pati esi sapinusies savās klišejās un tagad te rausties.
ēēē, ja tu vispār neuzskati komentārus pie ieraksta kā normālu domas izvēršanas, apspriešanas un padziļināšanas veidu, tad kāda suņa pēc tu vispār komentē?
"kāda suņa pēc" - vēl viena klišeja.
es komentēju tam tekstam, kuru ieraugu dienasgrāmatas friendlistē. tas ko tu tur aiz linka diskutē ar citiem, tā ir cita lieta. bet pamatierakstā tu raksti, ka tev vienkārši nepatīk , ja raksta "notrūka kā poga" un viss, ne par kādiem izvērsumiem un stiliem. sorī.
es vispār nesaprotu, ko tu te cepies, tā vietā, lai atzītu, ka klišejas pašas par sevi nav nekas slikts un viss atkarīgs no tā, kas un kā tās lieto.
es nepiekrītu tam, ko tu saki, tāpēc, ka klišejas tādā šī vārda nozīmē, kā es to lietoju (t.i., standartsalīdzinājumi, kas tiek izteikti un rakstīti, nedomājot par to nozīmi un jēgu) man vēl joprojām šķiet draņķīgs stils (un es tā arī neesmu sapratusi definīciju, ko lieto tu, t.i., man ir radies iespaids, ka šī definīcija ietver bezmazvai visus tēlainos izteicienus, ko iespējams intuitīvi saprast)
un tāpēc, ka tu sāki diskusiju ar domu par to, ka oriģinalitāte ir slikta, bet oriģinalitāte tādā šī vārda nozīmē, kā es to lietoju iepriekš rakstītajos komentāros (t.i., patstāvīga, no jauna izdomāta apzīmējuma lietošana) savienojumā ar precizitāti man vēl joprojām šķiet laba (un arī šeit tava definīcija, iespējams, ir atšķirīga, lai arī tu faktiski lieto vārdu "oriģināls" pilnīgi pretējās nozīmēs, tā ka šito ir grūti konstatēt)
a cepos es tikai par to, ka kārtējo reizi esmu padomājusi, ka ir jēga diskutēt internetā. varētu tak padomāt, ka ar vecumu nāk gudrība, bet skuju.
es ne tik daudz iebilstu pret oriģinalitāti, jo tā ir neizbēgama, ja tiek rakstīts pa īstam, bet to, kas to pavada - oriģinalitātes apziņa, tas ir zināma augstprātība un ambīcijas, vēlēšanās pateikt tā, kā neviens cits nav teicis. un tieši šīs ambīcijas visu sabojā. ja kaut kas ir oriģināls tikai tāpēc, ka tas ir tas, kas tas ir, pret to man nav pretenziju. īsāk, es par to, ka pieņemu tikai tādu oriģinalitāti, kas nav speciāli radīta kā oriģinalitāte, tādu, kuras radīšanas laikā kreisā roka nezin, ko labā dara. un galu galā, kāda jēga tādā oriģinālā un klišejiskā dalīšanā, ja šodienas oriģināls jau rīt varbūt ir klišeja. galvenais, lai teksts, vienalga, cik oriģināls vai neorģināls valodas lietojumā, trāpa mērķī un ir par lietu.
jebšu tas pats selindzērs. pašķirstīju uz kraujas rudzu laukā un žēluma gals - tur taču vispār nav nekā oriģināla, bet toties holdens pazina dienvidparku kā savus piecus pirkstus, viņa mātei bija oža kā medību sunim, ģimene smējās vēderus turēdami, bet bārā viens iemeta viskiju kā ogu aci nepamirkšķinādams. vienas vienīgas klišejas nabaga selindžeram.
TU LASI UZ KRAUJAS RUDZU LAUKĀ LATVISKI???
oriģinālā tā grāmata ir viena no krutākajām tieši precīzi, ļoti ļoti ļoti precīzi uzrakstītu un oriģinālu salīdzinājumu dēļ, tbš Selindžers ir paņēmis pusaudža normālo klišejisko valodu un apgriezis to otrādi ("it was cold as hell" un "I was sad as hell", man šķiet, ka praktiski viss tur ir "as hell" - snogšibaķeļnijs gājiens un pilnīgi noteikti apzināts un izplānots), un šitā grāmata kā reiz ir viena no retajām, kas mani ir drusku piebesījusi ar uzsvērti izpucēto un tikai šai grāmatai raksturīgo stilu.
un nē, šito grāmatu nedrīkst lasīt tajā latv. tulkojumā, ko te visur pārdriķē (klīst baumas par kādu citu tulkojumu, kas nav publicēts un esot labāks, bet to es neesmu redzējusi)
jā es to visu zinu. un šis stils protams ir raksturīgs. un neko viņš tur nav apgriezis, bet klišejas tur ir tajā valodā vistīrākajā veidā. un nav tur nekādu superoriģinālo salīdzinājumu, nav, valoda ir žargonā jā, bet nekādas saules kurmja pakaļas krāsā tur nav.
mēs taču nerunājam par stilu. mēs runājam par to, ka nepatīk vienalga kādi kādi rakstu darbi, kuros tiek lietotas klišejas. lai gan mēs patiesībā tomēr runājam par stilu. jo stils, kurš apzināti izvairās no klišeju izmantošanas, jau attieksmes ziņā ir nebaudāms.
Ja nopietni, tad man liekas, ka tās pat nav klišejas, bet gan idiomas, un nez vai autors rakstot "bija tumšs kā peklē" gribējis būt smalks vai oriģināls, drīzāk gan nospriedis, ka "bija tumšs kā peklē" nozīmē 100 punktus vispārējā tumsības skalā, un to izlasot katram ir skaidrs, cik tieši bija tumšs.
kas patiesībā ir diezgan jokains pieņēmums :) betnujā. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}