Marts 4., 2009
| 08:35 Pietiek ņurkstēt par to, ka k-kā nav internetā, vienmēr tak var pats ielikt. Literārā akadēmija (lekciju grafiks un cita informācija), ar Ronalda Brieža atļauju-un-palīdzību.
|
Comments:
atvaino, bet vai tiešām ir, kas maksā?
Nu, tā es no Roņa sapratu
Bet tā pa lielām šaibām, IMO, normāli. 80 laši par profesionālu lekciju ciklu nav besīgi daudz, un 300-ar-kapeikām par diezgan visaptverošu kursu plus personisku uzmanību arī nav besīgi daudz. Ja es ietu, teiksim, uz floristikas kursiem, noteikti samaksātu vēl vairāk un nesūdzētos.
par summas adekvātumu tirgus nav. pieļauju domu, ka tā varētu būt vēl augstāka. bet cik būs maksātāju, tas ir jautājums. jo būs vēl tikai sūdīgāk.
Nu, ārzemēs kā reiz visi sūdzas, ka iesniegto manuskriptu skaits ir DRAMATISKI audzis (lasi: visi atlaisti, sēž mājās un raksta par to, kā krīze viņus apjājusi). Rakstīšana kā hobijs krīzes apstākļos kļūst krutāka (kaut vai tāpēc, ka ir stipri lētāka par floristiku) un vienmēr ir un būs cilvēki, kas pieiet nopietni tam, ko dara.
Ja viņiem nepietiek cilvēku, kas piesakās, tad tikai informācijas trūkuma dēļ, IMO.
Arvīdam Dinijam tagad būs ziedu laiki... ai nu labi. man tas vārds "hobijs" nešķiet īsti piemērots mākslas pasaulei.
Kāpēc?
Pa manam, visi darāmie ir a) hobijs, b) darbs c) pienākums d) jebļa.
Rakstīšana, kamēr ar to nepelna dienišķo maizīti, ir vai nu a) vai d) :)
man "hobijs" asociējas ar pastmarku krāšanu. bet meibī es tiešām šo jēdzienu patvaļīgi esmu sašaurinājis.
Ja es brīvajā laikā gleznotu, es teiktu, ka tas ir mans hobijs Ja es brīvajā laikā dziedātu korī, es teiktu, ka tas ir mans hobijs Ja es brīvajā laikā fotografētu, es teiktu, ka tas ir mans hobijs Ja es brīvajā laikā darinātu rotas, es teiktu, ka tas ir mans hobijs
Un tas man netraucētu attiecīgajā vidē teikt "es esmu gleznotāja/dziedātāja/fotogrāfs/rotu meistars" - tāpat kā "esmu filatēlists"
Kautkātā :)
floristika VS literatūra :)
nezinu. es nemaksātu. lētāk būtu aizvilkt roni uz apsaras namiņu, un viņš visu lekciju kursu īsos vārdos tāpat vien par labu sabiedrību pie tējas tases pārstāstītu :D un vēl savus skribelējumus varētu viņam ietūcīt līdz ķešā, lai majās palasa un pasaka, ko domā. beigubeigās, var arī rakstīt tāpat, jo visādu kritizētāju mums, nāpšļiem ir vēl lielāks bars nekā dzejnieku. un vēl - (tajā skaitā, atsaucoties arī uz taviem txt), redaktoru un grāmatnieku akadēmija būtu kudi lietderīgāka. tai pēdējai piesaistot speciālistus no ārvalstīm, jo pie mums visi (tiešām, šķiet VISI) ir trekno gadu poligrāfijas gļuku pasisti.
Nu, no 1 kritikas (lai cik kruts Ronis arī nebūtu) tev labāk nepaliks. Otvečaju. (Tieši tāpēc, ka esmu saņēmusi vienu "autoritatīvu" kritiku, kas smieklīgi, literārās akadēmijas ietvaros - bet tā ir mana 1 negatīvā pieredze, nepietiekams iemesls, lai pasākumu noliktu). Šobrīd man vienam stāstiņam tiek sūtītas 30+ kritikas (t.i., visādi kadri, sākot ar ļoti profesionāliem ļaužiem un beidzot ar cilvēkiem, kas angliski raksta sliktāk nekā es), un tur ir spēks, jo rodas kāda plusmīnus apjauta par to, kā tas stāsts strādā/nestrādā un kāpēc.
Par redaktoriem/grāmatniekiem piekrītu 100%, un jeibogu krāmētos ar to vairāk nekā ar literātiņiem (kuri tomēr nav tik briesmīgi, kā varētu šķist - t.i., 50% problēmu ir no tā, ka izdevējs neprofesionāli strādā un izlaiž ķepļep grāmatiņas - autors tak pēc definīcijas nevar pats visus gļukus izķert). Problēma tikai tur, ka es par to biznisu ņifiga nezinu, attiecīgi padomdevējs no manis ņikuģišnijs. |
|
|