Oktobris 31., 2006
| 14:19 Bet reizēm es jūtos tā kā tāds krancītis, kas laimīgi kvekšķ visādas nejaucības, jo, ja arī gadīsies iekvekšķināties nepatikšanās, tad būs tak blakus kāds, kas paņems rokās un pasargās Lielās Nejaukās Realitātes agresīva doga izskatā.
Un patiesībā, ja tas krancītis nekad, nekad nenobīstas un vienmēr tic, tad Lielā Nejaukā Realitāte noblenž kā uz drusku jocīgu un apmet līkumu, mazums kas, ja nu krancītis slims.
Redzēs, redzēs, gan jau dabūšu pa ļocku sooner or later. Cerēsim, ka pietiekami ne-letāli, nu, tikai tā, lai saprastu un pievērtos.
|
Comments:
(one man's chorus) : Lielā Nejaukā Realitāte ir ilūzija!
Vai arī - tas dogs jau tādu mazu krancīšu amalgama vien ir; kolektīva halucinācija (es ticu! ;)).
Konkrētajā gadījumā tomēr nonācu līdz secinājumam, ka tā kvekšķēšana tomēr drusku par daudz paštaisna un indīga. Naff lapi.
Es gan vēl varētu pakvekšķēt : bildes! ;) Dies', es indīgi piedāvātu aizbraukt pakaļ, bet esmu nesaprotamu iemeslu dēļ šķietami nevesels. |
|
|
|
Sviesta Ciba |