|
Augusts 4., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 13:20
Vakar pamazām nonācu pie secinājuma ka attiecības, kurās ir iespējams pažēloties un saņemt absolūtu apmīļošanu un uķi-ķuķi, un pilnīgu žēlošanu, un Ļauno Tēlu Kopīgu Nolamāšanu, nu, ziniet, attiecības ar dialogiem
- Es šodien jūtos tā un tā...
- Ak, nabadzīte, nu palutini sevi, apēd kaut ko garšīgu, nē, nē, nepārpūlies... (Nevis "Nu beidz, nav jau tik traki, salīdzinoši jau tev klājas ļoti labi, un tev vismaz nav jādara tas-un-tas.")
un
- Viņš man vakar pateica to un to...
- Akdies, kāds viņš kretīns, nu kā tā var izturēties?! Nuja, visi vīrieši ir cūkas... (Nevis "Vispār jau viņam ir taisnība, un tu esi drusku saspiedusies.")
,nu, tādas attiecības var dabūt tikai tad, ja tās nemitīgi baro ar sevi - ar savu nožēlojamību, ar savām sačakarētajām attiecībām, ar sagrozītu pasaules uzskatu un negausīgu egoismu.
T.i., es nevaru lielāko daļu laika pavadīt, skatoties uz notiekošo mierīgi un racionāli, izvērtējot visu iesaistīto pušu viedokļus un risinājumu iespējas, un tādā garā arī runāt ar draugiem, un pēc tam gribēt, lai, teiksim, vienu reizi pusgadā viņi pēkšņi mainītu taktiku un sāktu žēlot mani + lamāt visus, kas "dara man pāri"; bez tam man ir aizdomas, ka, ja kāds tiešām sāktu tā darīt, es viņu aši apklusinātu ar tiem pašiem loģiskajiem argumentiem, kurus viņš būtu centies neizteikt.
P.S. Bez tam man jau nav nemaz tik traki, vot cilvēkam, kas ir nostabilizējis attiecības ar draugiem uz žēlošanas-un-citu-lamāšanas viļņa, tam gan būtu grūti pēkšņi iestāstīt saviem draugiem, ka viņš nav nožēlojams radījums, kas allaž uzkuļas uz nepareizajiem gultasbiedriem.
|
Reply
|
|
|