|
Jūlijs 4., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 11:12 - hipohondriķa piezīmes
Man šķiet, ka ir akūti nepieciešams sastādīt "Paranoiķa ceļvedi ārstu apmeklējumam" jeb "Kā neizbesīt mediķi un iegūt precīzu diagnozi".
Vismaz man (kā jau "slimnieka ētikas kodeksā" neiesvaidītai personai) lielākā daļa ārstu apmeklējumu ir beigušies ar:
a) pilnīgu neziņu, kas ar mani notiek
b) absolūtu paniku un histērisku vēlmi steidzīgi nokārtot laicīgās lietas
c) baigo niknumu iz sērijas "es esmu stulba simulante"
d) visu augstākminēto simptomu apvienojumu
Daži pamatlikumi varētu būt:
1. Nekad neteikt ārstam, kas tev kaiš. Piemēram, nedrīkst teikt "man sāp nieres", jāsaka "man sāp vēders", nedrīkst teikt "es esmu saaukstējusies", jāsaka "man ir iesnas, klepus un šķavas". Gadījumā, ja tu atļausies pateikt, kas tev kaiš, tiks uzstādīta pretēja diagnoze, ja vien tas tehniski ir iespējams. (Piemēram, pie acīmredzama nieru iekaisuma tiks paskaidrots, ka ir sapūsta mugura, pirms nedēļas izslimots cistīts un gremošanas traucējumi uz nervu pamata.)
2. Nekad neteikt ārstam, ko tev ir teicis iepriekšējais ārsts. Kategoriski aizliegts to darīt gadījumos, ja tu esi ieradies pie ārsta ar iepriekšējā speciālista nosūtījumu & lūgumu precizēt diagnozi. Visticamākais nākamais solis būs ārsta komentārs, ka sākotnējā diagnoze ir nepareiza un lūgums pienākt ar pareizāku diagnozi vai izteiktas aizdomas par citu diagnozi (bet tikai tad, ja ārsts nr.2 nevar to apstiprināt un tad ir jāiet atpakaļ pie ārsta nr.1 - atceramies, ka nedrīkst teikt ārstam nr.1, ko ir teicis ārsts nr.2!!!).
3. Nekad neiebilst ārstam tādos jautājumos kā "cik ir pulkstenis" un "vai ir nepieciešams čakarēt apdrošinātājus". Tas ir klajš apvainojums ārsta profesionalitātei un nozīmē, ka tu esi vai nu nāvīgi slims, vai simulants.
P.S. A tie, kas zina, par ko es te ņemos - kušš ;)
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |