vinsh tak to nepaguva notriekt, vai ne? tad kam taa naudinja beigu galaa tika?

(Reply to this) (Thread)

Izdalīja nabagiem?

Man vismaz tas šķiet ļoti kristīgs solis, nu, noupurēt peštītāju un izdalīt viņa vērtību uz daudziem ļautiņiem, pie tam taustāmā formā :) Nu, apmēram tā, kā vakarēdienā ;)

variants B: striķi nopirka ;D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā nauda šķiet nekad nekur tālāk nenonāca. Jūda paņēma un pēc tam aiznesa atpakaļ, ja nekļūdos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāds apzinīgs :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

izlietu vairs nesasmelsi. arī pašā nodevībā ir kaut kāds neatgriežamības moments. tā ir tāda man liekas ļoti smalka matērija, grūti ieraudzīt skaidri, bet kad tai pieskaras vai arī tā tev pieskaras, tad tu automātiski zini, kas tas ir, tad vārds piepildās ar savu saturu un nav tur īpaši vairs diskusijas. protams tai tāpat kā visam ir dažādas gradācijas un formas. viss protams ir samudžināts līdz neatšķetināmībai un šinī putrā iespējams ir da jebkas. :) labrīt btw

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā.jā.jā.


kad tu to garšu esi savā mutē jutis, tu zini, kas tas ir.

(Reply to this) (Parent)

Pa 2000 gadien neslikti procenti varētu saskriet. Nez, mantinieki viņam palikuši.

(Reply to this) (Parent)

Nodevība ir tad, kad acīs saka ko citu, nekā aiz muguras, šai gadījumā klātienē buččā, bet aizmuguriski jau ir apdirsis.

(Reply to this) (Thread)

Tā ir nodevība?
Man kaut kā šķiet, ka tā ir liekulība vulgaris, un nekas tāds, kas būtu jāraksta ar lielajiem burtiem - jo tā taču ir normāla ikdienas prakse. Visi tā dara un lielākā daļa ļaužu patiesībā var būt tikai laimīgi par to, ka visi tā dara - jo neba nu kādam dikti vajag dzirdēt visu to, ko par viņu saka, kad viņš nav klāt. Pat neatkarīgi no tā, vai tas ir kaut kas pozitīvs vai negatīvs - jebkura definīcija, ko mēs piekarinām cilvēkam, tiecas viņu ierobežot. Un, ja tas ir negatīvi, tad vēl jo vairāk - kāda velna pēc cilvēkam būtu jādzird mūsu acumirklīgie beša uzplūdi, ja tak tāpat ir skaidrs, ka šis acumirklīgais besis nav pietiekams arguments, lai viņš mainītu savus uzskatus un raksturu.
Katrā ziņā tā ir interesanta interpretācija :) Tu gribi teikt, ka, ja Jūda būtu nevis atnācis un nobučājis, bet atnācis un nobļāvies "Tur tas noziedznieks ir, savāciet!", tad viņš nebūtu nodevējs?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viss ir atkarīgs no situācijas: no iepriekšējiem solījumiem, no uzticības līmeņa. Visstiprāk ievaino cilvēki, ko esi pielaidis vistuvāk klāt, tie, kas vairs nav "visi"...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šitais "visstiprāk ievaino cilvēki, ko esi pielaidis vistuvāk klāt" ir tikpat labs arguments tādiem izteicieniem kā "tu esi man tik tuvu, ka nedrīksti teikt, ka es esmu resna, jo man tas ļoti sāpēs". Un jā, mans puisis man nesaka, ka es esmu resna (tad, kad esmu :D) un man ir nesmuks deguns, un viņu besī, ka es labprātāk sēžu mājās un dzeru alu, nevis dodos snovot, un apvainojos par niekiem, un esmu atšķirīga no viņa draugu meitenēm/sievām. Un es viņam nesaku - nu, daudz ko nesaku ;) Jo tas nav svarīgi, jo to tāpat mainīt nevajag, jo es viņu mīlu ar to visu un varbūt tieši tāpēc. Bet draugam/draudzenei pie viena alus varētu pateikt.
Iespējams, ja es pieņemtu lēmumu šķirties no viņa vai salaist ar kādu citu, par šīm domām vispirms uzzinātu kāds cits mans draugs, nevis viņš - tieši tāpēc, ka es negribētu sāpināt savu puisi situācijā, kad vēl neesmu pieņēmusi galējo lēmumu.
Tās visas ir ļoti smalkas un ļoti sāpīgas izvēles, un ir viegli iespējams pieņemt aplamu lēmumu un pateikt pārāk maz vai pārāk daudz, bet vai tā būtu saucama par Nodevību?

Bet, ja runa ir par klasisko situāciju "sadraudzējos ar kolēģīti un pēc tam uzzināju, ka viņa aiz muguras mani apņirdz" - nu bāc, vajag labāk iepazīt cilvēku, pirms uzkrāmēt viņam atbildību par draudzību. Ja viņa pēc dabas ir apņirdzēja, tad vai kādam ir tiesības paziņot "es tagad esmu pieņēmusi lēmumu ar tevi draudzēties, tāpēc tev ir jāmainās"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir starpība, vai tavs tuvais cilvēks pasaka tev: „Klau, vecenīt, tu esi kļuvusi resna un vēders tev nokarājas, dari kaut ko!” vai tev saka, cik tu esi brīnišķīga un daiļa, bet aiz muguras – ar citām fidām ņirdz, kāda viņa stulbā laulene aptreknusi, kā viņš burza tavas tauku krunkas un uzjautrinās par ausīs bāzto batonu efektivitāti, jo, uzklausījusi pāris komplimentu, tu esi gatava uz visu, ko vien viņš gribēs. Tas tā – ilustrējot tevis minēto piemēru. Ir ļaunāki varianti, kurus es nevēlos šeit iztirzāt – un tur nav runa par jauno kolēģīti vai simpātisko, runīgo friziermeistaru. Ir robeža, aiz kuras liekulība pāriet nodevībā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A ko, to nevar just?
Patiešām, patiešām nevar piefiksēt, ka kaut kas nav gluži tīrs tajā visā?

Nez, mani ir dikti dikti čakarējis mans tābrīža puisis (vai vismaz es viņu tā uztvēru :D), es iznācu no situācijas ar atziņu, ka viņš ir kretīns un patoloģisks melis, bet es - stulbene.
Man šķiet, ka nodevība ir kaut kas tāds, kas runā par cilvēka būtības pamatiem, kas aizsniedzas līdz viņa identitātei, nevis kaut kas tik primitīvs kā "kuram pateikt/nepateikt, ka manai sievai ir riepa/manam vīram nestāv".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu, riskējot ar dzīvību, esi izvilcis no aizas dziļumiem tur nogāzušos savu labāko draugu. Negaidot nekādu pateicību par to, bez jebkādiem savtīgiem mērķiem un tamlīdzīgi. Viņš tev kādas dienas vēlāk citastarp saka: „Tu man esi vairāk nekā draugs. Es tev vienmēr palīdzēšu.” Pēc neilga laiciņa ir sagadījies atkal nonākt tuvu bīstamai vietai. Ieraudzījis, ka tu neviļus esi uzkāpusi uz ļodzīga akmens, viņš ieskrienas un - nogrūž tevi bezdibenī.
Kas tā bija – liekulība vai nodevība?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izvēle. Un tikai. Tas, ka tu staigā pa ļodzīgiem akmeņiem - tā ir tava vaina un tava atbildība. Ja tu paļaujies uz kādu, kas tevi izpestīs - negodīgi pret šo cilvēku un pazemojoši pret sevi. Ja šis cilvēks to piefiksē, tad uzskatāma demonstrācija, ka tava attieksme ir galīgi garām, uzskatāma par tevis otrreizēju izglābšanu, pie tam daudz cēlāku: pirmoreiz viņš tevi izglāba no ārējas nelaimes, otrreiz - no iekšējas atkarības un līdz ar to bezspēcības.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kurā brīdī viņš mani izglāba no ārējas nelaimes?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, tad, kad izglāba no mauciena lejā pa krauju pašā stāsta sākumā, imho?
ja es pareizi sapratu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izlasi rūpīgāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, sorry :)
Nu, tad tik un tā - izvēle.
Tu viņu izvilki, negaidot nekādu atlīdzību - ok. Tad arī negaidi. Cilvēka kļūda ir tajā punktā, kad viņš izteicās, ka atbalstīs arī tevi - un tā tomēr ir uzskatāma par wishful thinking, nevis nodevību.

I mean, šajā stāstā vispār nevajadzētu pieminēt epizodi "es viņu izvilku", jau tas, ka tu to piemini, liecina, ka tas nav nesavtīgi. :P

(Reply to this) (Parent) (Thread)

O jā, un tad, kad tu pēdējiem spēkiem turies pie kraujas malas, nesavtīgi būtu ar prieku un laimi uztvert faktu, ka viņš nevis pasniedz roku, bet nomīda tev pirkstus. Tā tak ir izvēle.

Tavs pēdējais teikums ir ar ļoti švaku pamatojumu. Patiesībā absurds secinājums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

to, par ko tu raksti, sauc par nepateicību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nepateicība ir tad, kad vienkārši pagriež muguru un aiziet. Tas ir normāli.

(Reply to this) (Parent)

Nu, tā labākajā gadījumā var būt kretīniska rīcība. Un tavs stulbums, uzticoties cilvēkam tikai tāpēc, ka reiz esi viņu izručījusi. Bet nodevība? Pfff. Pārāk skaļš vārds tik ikdienišķai parādībai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiešām? Ikdienišķa parādība ir ar plunkšķi iekrist grāvī, ne tikt iegrūstam aizā.
Un uzticēšanās bija "ne tāpēc, ka esmu viņu vienreiz izručījusi", bet tāpēc, ka tas bija draugs. Draudzība jau pamatos ir paļāvība vienam uz otru.

(Reply to this) (Parent)

Un draudzība šai gadījumā nav "ai, tas ir mana bērna tēvs, nu, mums tā sagadījās, prezis saplīsa, tāpēc tagad pamēģināsim dzīvot kopā"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja tu no sākta gala būtu runājusi par nodotu draudzību, nevis nodotu izvilkšanu no aizas...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es no sākta gala runāju par labāko draugu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, labākā drauga faktu tu pieminēji.
runāji tu par izvilkšanu no aizas.


ja draudzības fakts tev likās pārāks faktors, tad piedod, man tā neizlasījās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un kā, man, lūdzu, bija tev paskaidrot, ko es saprotu ar nodevību? "Reiz man bija labākais draugs, un tad viņš mani nodeva?" Ļoti izsmeļoši! :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja tu būtu pateikusi "man reiz bija labākais draugs, kas nodarīja man pāri un vispār neizturējās tā, kā es gribēju, lai viņš izturas", tad diez vai tev būtu izdevies to nosaukt par nodevību :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienkāršas nesaprašanās, attiecību izjukšanas un vilšanās pat nodevību netiek sauktas, loģiski. Tā ka es nemaz necentos, lai man "izdotos". Tev bija jautājums - man bija atbilde.

(Reply to this) (Parent)

Nemuldi par to, ko nezini, labi? Bērns bija visnotaļ plānots, attiecības nebija paviršas un visi lēmumi, kas nāca pēc tam, nebūt nebija viegli. Tas, ka tu psiho par šādām sadzīviskām lietām vairāk nekā citi, nenozīmē, ka tu esi Vienīgā Nodotā Cietēja pasaulē. Pilnīgi varētu padomāt, ka visas izjukušās ģimenes tādas ir tikai tāpēc, ka tās sākušās ar saplīsušu prezi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Acīmredzot kaut kas ar tevi tomēr nav kārtībā, ja reiz vienkāršu starp citu minētu piemēru attiecini uz sevi un eksplodē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šajā diskusijā parādījās piemērs par mani un mana bērna tēvu.
Ja tu uz to reaģē ar tekstu "prezis saplīsa, bērns gadījās", protams, ka reakcija ir asa. Ja es būtu paziņojusi, ka "kāda būtne, kuras niks sākas ar burtu "l" ir stulba", tu droši vien arī salektos ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu beidz, šo vārdu tu jau lietoji ne tikai par mani, bet arī par sevi :) Vēl man, protams, nav skaidrs, no kurienes tu ņēmi, ka runa ir par sadzīviskas situācijas dramatizēšanu. Vairākas reizes šai diskusijā atklājas, ka ieraudzīts tas, kā manā tekstā nav, un netiek izlasīts tas, kas tekstā ir. Varbūt ir vērts mazliet distancēties no savas personiskās pieredzes, iekams izsaki spriedumus par kādu citu, tas padara skatījumu plašāku un, iespējams, objektīvāku.

Pusdienās ejot, apdomāju vēl: manuprāt, mīlestību nodot nav iespējams. Nodot var tiešām tikai draudzību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas, ko tu izstāstīji, ir sadzīviska situācija, kādas mums ir pazīstamas jau kopš bērnudārza. Nu, cūciski cilvēks izdarījās (pie tam arī tikai varbūt, jo šāda tipa situācijas, kur viens otram ir pateicību parādā, mēdz būt ļoti sarežģītas). Bet es tā arī neatradu iemeslu, kāpēc to uztvert kā nodevību. Nepateicība - jā. Nejaucība - jā. Bet kas ir tas, kas to padara par nodevību? Šajā gadījumā jautājums ir tieši par to, t.i., ar šo jautājumu es sāku diskusiju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konkrēti, nevis nodota "pateicība parādā", bet nodota draudzība un uzticēšanās (nevis paļāvība/paļaušanās, bet tieši uzticēšanās). Lietišķu (lai arī nerakstītu) vienošanos "tu man - es tev" nevis nodod, bet lauž jeb neievēro, tas varbūt izraisa sašutumu, bet nesāpina. Savukārt saņemot nodevību draudzībā, fiziskā sajūta ir tāda, it kā no saules pinuma (tieši no tās vietas) maksimāli nostiepta gumijlēcēju gumija būtu piepeši palaista vaļā: trieciens un sāpes, un cilvēks paliek bez elpas.

Hm, pēc analoģijas ar karadarbību nodevību par nodevību padara laikus neinformēšana: ja pārbēdzējs saviem iepriekšējiem biedriem atstātu kaut vai vēstuli - "veči, esmu jūsos vīlies, turpmāk palīdzēšu pretējai frontes pusei", to diez vai varētu nosaukt par nodevību, bet tiešām par brīvu izvēli :) Šai gadījumā Jūda pret Jēzu arī nav veicis nodevību kaut vai viena iemesla dēļ - Jēzus jau zināja, ko viņš darīs, un bija tam gatavs...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK. Akceptēts. Značit nodevības definīcija nr.2 - tā ir negaidīta.

(Reply to this) (Parent)

nodevība ir visaugstākās uzticības pievilšana.
protams, tādas, kas ir gan dota, gan saņemta - kā laulības solījums [kas, protams, ir šādas uzticības simbols, nevis iemiesojums, ja nu šāds diskleimeris ir vajadzīgs] vai kā pēdējais vakarēdiens.

par/pret jūdu gan lieta ļoti neskaidra :) kaut arī laikam jau pēc būtības atbilst manai definīcijai. es vienkārši esmu pārāk daudz klausījusies jesus christ superstar :D

(Reply to this) (Thread)

piekrītu

(Reply to this) (Parent)

Zini, es daudz domāju par šo atbildi. Jo patiesībā tā trāpa visprecīzāk.
Bet:
ja cilvēks pasaka draugiem - lūk, šeit mana miesa un šeit manas asinis, ēdiet un dzeriet - tad ar to viņš saka "es jums uzticos tiktāl, ka atdošu jums savu miesu un asinis, dariet to, ko uzskatiet par pareizu esam, un neviens jūs par to nedrīkst tiesāt". Vai, ja tiek sniegts augstākais laulības solījums, tas varētu būt "es būšu ar tevi kopā, lai kas arī nenotiktu - pat tad, ja viss būs pilnīgā d*rsā, pat tad, ja tu izrādīsies kretīns, un pat tad, ja tu izvēlēsies aiziet - es atbalstīšu šo tavu lēmumu, kā atbalstu visus tavus lēmumus". Tas nozīmē, ka nodevība pēc definīcijas nav iespējama.
Tāda, piemēram, ir manas mātes attieksme pret mani. Es tiešām esmu gāzusi visādus podus un sagādājusi viņai ļoti nepatīkamas situācijas, bet nekad viņa nav to uztvērusi kā "nodevību", kā viņas uzticēšanās izmantošanu vai ko tamlīdzīgu, viņa vienmēr ir vismaz centusies mani saprast (kas nav viegls pasākums) un atbalstījusi mani arī tad, ja es pieņēmu jūtami stulbus lēmumus. Un, ja es kādā brīdī pieņemtu kādu pavisam šausmīgu lēmumu (nevaru gan iedomāties, kāds tas varētu būt), viņa, visticamāk, saprastu. Dusmotos un pārdzīvotu, bet pieņemtu. Un neteiktu nekādus vārdus ar lielo N.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja nodevību vispār definē, tad tās faktam nav nepieciešama nodotā aprobācija un attieksme "es esmu nodots".
es pat ietu tiktāl, ka sacītu, ka nodevība ir pēc būtības objektīva. ne tādā ziņā, ka ar bīdmēru konstatējama, bet tādā ziņā, ka cilvēka iekšpusē vai nu ir, vai nav notikusi. nevis atkarīga no tā, kā viens vai otrs par to jūtas pēc tam.

no tā, ka laulības solījuma būtība patiešām varētu būt "es būšu ar tevi kopā, lai kas arī nenotiktu - pat tad, ja viss būs pilnīgā d*rsā, pat tad, ja tu izrādīsies kretīns, un pat tad, ja tu izvēlēsies aiziet - es atbalstīšu šo tavu lēmumu, kā atbalstu visus tavus lēmumus" izriet tikai tas, ka tam, kurš šo solījumu tur, nav iespējams justies nodotam. to nodot ir visnotaļ iespējams. lai jūda būtu nodevējs, nav nepieciešams, lai jēzus uz viņu aizvainoti rādītu ar pirkstu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

O!
Značit nodevība ir sajūta "es esmu nodevusi - savu ticību, savu mīlestību, sevi pašu", ar uzsvaru uz to trešo?
Un attiecībās, piemēram, nodevība būtu tad, ja es sāktu ar "mēs mīlam viens otru un paļaujamies, un mums viss būs jauki" un tad vienā nejaukā dienā konstatētu, ka viss ir aizgājis kašķu, nīgruma un liekulības gultnē, un tas nebija tas, ko mēs gribējām, tas nebija tas, kam mūsu mīlestība bija paredzēta? Vai ja es kādudien pateiktu, ka manī nekad nav bijis nekā vairāk kā "Nopērciet-šos-tamponus".

Paldies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, es tev šeit ne pilnīgi piekrītu. vai varbūt nepilnīgi saprotu?
es teiktu, ja tu kaut kādā brīdī pēkšņi attopies honest-to-god 'ai, kā nu šitā sanāca?' situācijā, un tu līdz šim neesi melojis sev, tad nez vai tā būs nodevība.

mēģināšu sakopot domas un uzrakstīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nēnē, tad nē.
Tikai tad, ja tu esi pamazām čakarējis sevi kaut kāda viegla komforta dēļ, pasaudzējot sevi, nepiepūloties utt., līdz esi nonācis tik tālu, ka vairs nespēj neatzīt, ka esi tur nonācis. Kaut kā tā.

(Reply to this) (Parent)

"tam, kurš šo solījumu tur, nav iespējams justies nodotam"
Es gan teiktu, tam, kurš šo solījumu tur, nav iespējams justies kā nodevējam. Un nodots var justies vai nejusties neatkarīgi no tā, vai kāds cits uzskata, ka ir tevi nodevis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paga, paga, izlasi to solījumu. ja tu viņu turi savā sirdī, kā tu vari justies kaut kāds 'apbižots'?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja nu, ka nevari :) That's the point :)

(Reply to this) (Parent)

Hmm, (uzliekam brilles un pārlasām lēnām un uzmanīgi)...

"es būšu ar tevi kopā, lai kas arī nenotiktu - pat tad, ja viss būs pilnīgā d*rsā, pat tad, ja tu izrādīsies kretīns, un pat tad, ja tu izvēlēsies aiziet - es atbalstīšu šo tavu lēmumu, kā atbalstu visus tavus lēmumus"

Hmm. Jā, tev taisnība. Pēc šīs shēmas var būt tikai nodevējs, bet nevar būt nodots. T.i., lai justos nodevējs, vajag aiziet, bet pretējā puse nekādā veidā nedrīkst sevi uzskatīt par nodotu.

(Reply to this) (Parent)

Nodevība nav absolūta lieta - tā attiecas tikai uz nodotajiem. Piemēram, Jēzum un viņa sekotājiem Jūda ir nodevējs, bet Jēzus nelabvēļiem - godprātīgs pilsonis vai, vismaz, veikls darbonis. Par nodevību kaut ko var saukt tad, ja nodotajiem nodevējs šķiet piederīgs. Tas, vai Jūda pats sevi uzskata par nodevēju atkarīgs no tā, kurai kopienai viņš vairāk pieslienas, kurai dod prioritāti.
Piemēram, cilvēks X ir ar trīs pilsonībām - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Gan latvieši, gan lietuvieši, gan igauņi X uzskata par savējo, līdz ar to viņu acīs X var kļūt par nodevēju, ja X nostrādā kādu neģēlību. Ja X uzskata, ka ir tā īsti piederīgs tikai Igaunijai, bet pārējo valstu pilsonība ir tikai, mmm, tāpēc, lai vieglāk būtu biznesu kruķīt, tad savās acīs viņš var kļūt tikai par igauņu nodevēju.
Protams, reālās situācijās ir grūti sadalīt prioritātes, piemēram, kas es esmu vairāk - cilvēks, latvietis vai programmētājs?

(Reply to this) (Thread)

Citiem vārdiem sakot, Jūda ir nodevējs nevis tāpēc, ka viņš izdeva Jēzu varas iestādēm, bet tāpēc, ka tomēr jutās piederīgs Jēzum & viņa kodlai un pēc tam mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem?

Tobiš, ja nebūtu pakāries, nebūtu arī ellē nonācis? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

No Jūdas viedokļa, protams - precīzi.
Ja no Jēzus & viņa kodlas viedokļa Jūda bija viņiem piederīgs, tad arī viņu acīs Jūda bija nodevējs, savukārt, ja viņi Jūdu neatzītu par savējo, tad nekad nesauktu par nodevēju.

A, vot, par pakāršanos un elli nezinu - kā tad tur skaitās - vai pašam jādomā, ka esi grēkojis, vai arī citiem ir jādomā, ka esi grēkojis, lai varētu ellē nonākt?

(Reply to this) (Parent)

kā tāds kaupo piemēram :)

(Reply to this) (Thread)

Ei, nu beidz. Kaupo vai tad vienkārši neizdarīja izvēli nostāties citas (iespējams, progresīvākas, sakārtotākas un advancētākas) kultūras & sabiedrības pusē?
Ņemot vērā to, ka kristietība jau bija more or less pazīstama, tas diez vai bija šausmīgi sarežģīts solis. Tad jau jebkurš latvietis, kas aizbrauc strādāt uz Īriju, ir nodevējs, jo ceļ Īrijas, nevis Latvijas labklājību ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kaupo bija savas tautas priekšstāvis. viņš bija uzņēmies atbildību un nesa uzticību, ka rīkosies, vispirmām kārtām, tautas interešu vadīts.
tas, vai viņš ir nodevējs vai nav, ir starp kaupo un viņa sirdsapziņu izšķirams: ja viņš tiešām izdarīja lēmumu, vadīdamies no tautas interešu viedokļa, bet vēsture un sentimentāli bardi viņu atrada par tiesājamu, tad tā ir viņu problēma. taču, ja viņa rīcību noteica žilbinātais, intriģētais un glaimotais ego, tad viņš pagrieza muguru, daudzi teiktu, tikpat dziļam uzticības kontraktam kā laulība, un ir 'nodevējs'.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kas vispār ir tautas intereses? Un vai itkā-feodālā iekārtā, kāda, ja nekļūdos, pastāvēja līvu ciltīs, valdnieka izvēle (lai kāda tā arī nebūtu) nav pareiza tieši tāpēc, ka tā ir valdnieka izvēle? Nu labi, šo principu iespējams izdomāja vēlāk. Manuprāt, Kaupo par 'nodevēju' uztaisīja retrospektīvi- 19-20.gs, nepatika pret visu vācisko- attiecīgi arī pret tiem, kas sadarbojas. Līdzīgi kā Niedru, kurš kļuva par 'tautas nodevēju' tad, kad pie varas nāca 18.novembra valdība.
Manuprāt, drīzāk par nodevējiem var uzskatīt Rūsiņu vai citus valdniekus, kuri te bija vienā pusē, te otrā- attiecīgi, neturēja savus, jau pavisam konkrēti dotos (atšķirībā no Tevis minētā uzticības kontrakta, kurš arī ja pastāvēja, ir diezgan dažādi traktējams), solījumus.

(Reply to this) (Parent)

neko jau daudz nezinu par to visu,
bet nebija tā, ka viņš bija boss, nevis ierindas latvietis-Īrijas strādndieks.
Tas jau tā kā Vairiņa tagad izdomātu - ai, ka nu, davai esam tagad Amerika,
vai, nu drīzāk, piemēram, Valkas mērs mīļuprāt pieteiktos pie igauņiem, jo tie advancētāki.

(Reply to this) (Parent)

nodeviibai svariigi buut negaidiitai.

(Reply to this)

summa nebija liela, taču par to bija iespējams iegādāties nelielu apstrādājamas zemes īpašumu... precīzi neatceros, cik tas ir izsakot mūsdienu naudā... skaitļus un aprēķinus esmu redzējis, taču atmiņa skaitļus nekad nesaglabā...

(Reply to this) (Thread)

āāāā, nekustamā īpašuma cenas!!!
tas nebija labs piemērs ;) par neliela apstrādājama zemes īpašuma cenu šobrīd daudzi būtu gatavi pat savai vecmāmiņai rīkli pārgrauzt, kur nu vēl ļimonovieti tiesai izdot ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

wikipēdijā nav?

tajā laikā katrs brīvais pilsonis varēja iegūt savā īpašumā zemi... pasaule vēl nebija pārapdzīvota un žīdi vēl nebija tā iemācījušies tirgoties... :D

(Reply to this) (Parent)

Jūda darīja to, kas ir jādara. Visi, protams, tagad gudri spļaut sejā, bet ja nu reiz Jēzuliņš postulēja, ka these scenes are scripted, tad viņam var pārmest ne vairāk, kā jelkuram citam statistam.

Vei, skat, pamostos ļoļikam sirdsapziņa un cauri; plakal božij plan un atkal jādomā, kā vēl Dieva Dēlu nobendēt, lai tauta laimīga būtu, ij grēkāzis brīvprātīgs atrastos.

Tā ka Jūdam respect.

/Sorr, es te improvizēju, pie kam gan jau kāds to pirms manis ir minējis; lauznis bija citu commentus lasīt/

Un vēl - kāda nozīme naudai; šajā situācijā 2 graši no 20,000 nekādi neatšķiras. Tāpat šaize sanāca konceptuāla.

(Reply to this) (Thread)

Naudai gan varētu būt nozīme.
Piemēram, viens no galvenajiem iemesliem, kamdēļ mēs ar mana bērna tēvu pašķīrāmies, bija tāds, ka (ermm, kā lai to pieklājīgāk formulē) es nevarēju uzturēt gan bērnu, gan viņu. Tātad - būtībā lauzu neizteiktu solījumu viņam un, kas daudz sāpīgāk, arī bērnam.
Ja runa būtu par nelielu naudas summu vai, precīzāk, nelielu vērtību šai naudas summai (piemēram, pietrūkst veļasmašīnas līzingam un veļa jāmazgā ar rokām), tad tas būtu diezgan nejauks gājiens. Nezinu, vai akurāt nodevība, bet nejauki.
Bet, tā kā runa bija par to, vai bērns maina pamperi 1x dienā vai 2-3x dienā un vai es kādreiz apēdu arī kaut ko normālu vai pārtieku tikai no koncentrātu zupiņām (bērna ēdienkarte sastāvēja no piena), tad šī lēmuma pieņemšana bija diezgan vienos vārtos - vēl ņemot vērā citus blakus faktorus.

Vārdu sakot, nauda nav vērtību skalas augšgalā tikai tad, kad naudas pietiek :) Bet pienāk kāds punkts, kurā nauda iegūst lielāku vērtību nekā (piemēram) mātes vēlme sagādāt bērnam jauku un "pareizu" bērnību.

Katrā ziņā oficiālā koncepcija šai konceptuālajai šaizei man šķiet ļoti nepārliecinoša :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paga paga... es jau nesaku, ka naudai nav nozīmes vispār, bet gan tikai konkrētajā situācijā, par Jūdu, kam Tas būtu jādara tik un tā, saskaņā ar scenāriju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nujā ;) Bet tas jau ir cits stāsts, pēc šī stāsta Jūda ir dabūjis daudz, daudz smagāku lomu kā Jēzus - jo Jēzum vismaz bija dafiga paštaisnuma un tikai vienu brīdi radās sajūta, ka neviens viņu nemīl, bet Jūda dabūja purnā visu nicinājumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

esi lasījusi borhesa "trejādo jūdu"?

(Reply to this) (Parent)

Nodevība būtu tad, ja tu to apvērsuma cilvēku bez uzaicinājuma nosūdzētu - pateiktu kur meklēt un izstāstītu visu visos sīkumos.
A ja tev varas iestādes prasītu lai tu izstāsti ko zini un tā, tad tā nebūtu nodevība.
Nu man tā domāt.

(Reply to this) (Thread)

Juridiski aplami.
Ja es zinu par noziegumu vai nozieguma plānošanu, tad mans pienākums ir to atklāt varas iestādēm bez īpaša uzaicinājuma, pretējā gadījumā es esmu līdzvainīga. T.i., šis uzaicinājums ir defaultā un ir atcelts tikai īpašos gadījumos (piemēram, drīkst neliecināt pret vīru/sievu).
Līdz ar to tieši Jēzus faktiski bija nodevējs - apustuļi viņam uzticējās, a šis tik vāra sūdus, kas visus 12 draugus varētu novest pie krusta. Un pēc tam vēl atļāvās lekties par to, ka Pēteris jamo 3x aizliedza un neparakstījās zem sava nāves sprieduma ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Juridiski?
A tip neņēma pierē - vai ta tas ir noziegums, i nemaz nezināju.
Nu ar tādu attieksmi. Izņemot, ja patiešām uzskata, ka ir vērts tādu/kādu indivīdu nodot varas iestādēm. A citādāk - nu kā viens cilvēks visu par visiem var zināt?!

(Reply to this) (Parent)

Sergio Leone "A Fistful of Dynamite"

(Reply to this)

Vēl taču ir Bruts, ko jūs domājat par viņu?

(Reply to this) (Thread)

un pavļiks morozovs

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Interesanti! Nez vai kristiešu uzskats par to, ka bērniem pieder debesu valstība, "by default", attiecas arī uz morozova jaunskungu?

(Reply to this) (Parent)

Tik pat nodrāzts vārds kā Mīlestība.

Dzīvot "ņe po poņaķijam".

Kāda "sava" egregora uzticības/uzticēšanās (apzināta) pievilšana (kaut kāda labuma gūšanai).

Vai nodevība ir objektīva, vai subjektīva?

Un - viņš viņu mīlēja, viņa viņu arī. Bezvārdu solījumi. Tad viņš viņu joprojām, viņa viņu vairs ne. Tad viņa aiziet pie cita (piemēram, naudīgāka). Vai tā ir nodevība? Viņa domā - nav, viņš domā - ir. Tātad - vai ir?

Bet vispār jau tas ir nevārds.

(Reply to this)