Augusts 28., 2005
| 01:31 šonakt gulēšu viena pati
vai kaut kā tā, Annas Auziņas dzejoļiem piemīt vismaz viena fantastiska īpašība: tie ļauj pateikt visbanālākās, vistriviālākās frāzes, pie tam pateikt sev pašai, nevis kādam citam (kad banālums ir piedodams), un šai frāzei ir visa dzejoļa aura (bet dzejoļa spēks varbūt ir tieši šajā frāzē), šonakt gulēšu viena pati, nez, kā tas būs?
upd.: pirmā emocionālā reakcija - bailes, ko izdevās apklusināt tikai ar racionālo domāšanu. Nedefinējamas, nepaskaidrojamas bailes (nu, tās, no kurām man visvairāk bail ;)).
|
Comments:
ļoti normāli, var izplesties! :DDD
bet labāk protams, pieritināties... (bet ne jau vienalga kam...) un tā kā viņa ir tālu, tad ilgi varēšu izplesties... :D
no rīta pamodos pašā gultas maliņā, gultas vidū guļ bērns un eksperimentē - cik skaļi jābuldurē, lai es ne tikai pamostos, bet arī izlidinātu viņu no gultas, kuru viņš piedevām vēl pamanījies pieslapināt (visu cieņu - pirmo reizi pēcpamperu ēras vēsturē).
;)
dzejolis? es atceros tos shausmufilmu screenplejus...
nu nevar tak mēnešiem ilgi nešķirties vispār. nopietni, es pavisam biju aizmirsusi, kā tas ir - gulēt vienai. diez kas jau nav, bet bija vērts paprovēt.
nikas, taga jau būs siltais plecs blakus un tā :) |
|
|
|
Sviesta Ciba |