Februāris 19., 2005
| 22:31 - bērna reliģiskā audzināšana biju jau cerējusi vēl kādu laiciņu iztikt bez šī jautājuma cilāšanas (kāds nu no manis reliģiskais audzinātājs, ja pašai nav nekādas sakarīgas reliģiskās sistēmas, pie kuras pieturēties), bet acīmredzot nāksies. bērns šodien teica, ka Saulīte aizgājusi "pie Dieva", un pēc tam apjautājās, kur tad īsti ir "pie Dieva". Tīri impulsīvi izdomāju, ka vismaz pāris gadus bērnu varētu audzināt tradicionālās latviešu mitoloģijas garā. Ar latviešu Dieviņu, ar Laimu, ar Māru, ar zemes māti un jūras māti. Man tas liekas loģiski, jo - pirmkārt - tā ir tā sistēma, kuras pamati viņam jau ir ielikti ar dziesmiņām un stāstiem par rūķīšiem un "laumiņām" (nu labi, varbūt laumiņas nav paši latviskākie tēli, bet tā nu sanācis, ka bērns uzskata, ka tajā biezajā stiklā kāpņu telpā - nu, tajā, kas laiž cauri gaismu un ir noslīpēts rūtiņrakstā - dzīvo laumiņas). Bez tam: latviešu mitoloģija ir viena no harmoniskākajām un humānākajām man zināmajām mitoloģiskajām sistēmām (šis ir viens no iemesliem, kāpēc es bērnam negribu sniegt kristietiskos priekšstatus - jocīgi paliek, iedomājoties, ko es viņam stāstīšu Lieldienās), kas ir arī pietiekami vaļīga, lai tajā varētu ieviest jaunus priekšstatus, un pietiekami vienkārša un viegli saprotama. Piedevām vēl tā ir diezgan viegli atmetama reliģija, t.i., tev nav paredzēts Dieva sods par atkāpšanos no tās. Kas attiecas uz kristietību, tad tikpat labi es varētu bērnu audzināt sātanisma garā. Asinis, asinis, asinis un nemitīgs grēka, vainas apziņas, piedošanas/nepiedošanas, parādā būšanas/parādnieka lietas, es vēl atceros, kā savā bērnībā aizmirsos ienācu baznīcā ar konfekti mutē, visu dievkalpojumu nosēdēju, paniski domājot, ka bāc, es ēdu baznīcā, par šito es noteikti gadu degšu elles ugunīs. Tagad manas attiecības ar kristietību ir daudz mierīgākas, un lielāko daļu ideju es esmu šādā vai tādā veidā asimilējusi savā pasaules uzskatā, bet tā nu reiz ir viena no tām reliģijām, ko drīkstētu praktizēt tikai pēc 18 gadu sasniegšanas. Vai 21. Kas attiecas uz budismu, dzenbudismu vai daoismu, karmas diagnostiku vai citiem pasākumiem, kas man ir simpātiski, tad tā jau vairāk ir filosofija un dzīvesveids, ne reliģija (pareizāk, es ne vella nezinu no budisma un daoisma mitoloģijas, katrā ziņā ne jau nu tik daudz, lai stāstītu bērnam). Bērna tēvs droši vien varētu audzināt puiku hinduisma garā, bet bērna tēvs acīmredzami nav pieejams gluži katru reizi, kad bērns ar pliku dupsi stāv vannasistabā un pajautā kādu reliģiskas dabas jautājumu. ;) (Varētu padomāt par grieķu mitoloģiju, bet nē, latviešu tomēr ir mazliet pierastāka un mazliet - cik man zināms - piedienīgāka.)
Kas attiecas uz ateismu/materiālismu/visām tām lietām, tad pilnīgi viennozīmīgi nē. Ja gribēs - manis pēc lai kļūst par ateistu, kad pieaugs (labāk jau par sātanistu, nu, tādu kārtīgu LaVeija stilistikas sātanistu), bet es nebūšu tā, kas viņam mēģinās iestāstīt, ka ārpus fiziski uztveramās pasaules nav nekā cita. Sauksim to par dievībām (politeisms, starpcit, mazam bērnam noteikti ir vieglāk uztverams kā monoteisms; pienāks laiks un sapratīs, ka visi daudzie dievi patiesībā ir viena dieva dažādas izpausmes - kas ir kaut kas tāds, ko pat daudzi "monoteisti" nav sapratuši, sadalot savu dievu "Dievā" un "Sātanā"), sauksim to par rūķīšiem, laumiņām, gariņiem vai sīkajiem-zaļajiem-pediņiem, bet sauksim. Kas attiecas uz agnosticismu, šitiem visiem "varbūt ir, varbūt nav, to mēs nekad neuzzināsim" - nu, paldies. Tāpat mēs arī "nekad neuzzināsim", vai mēs visi gadījumā nedzīvojam Matriksā; varbūt tad man bērnam uzreiz teikt, ka "iespējams, mēs visi nemaz nestaigājam, nerunājam, neēdam, mēs esam dzīvas baterijas kādā milzīgā datorā, pieslēgti tā sistēmām, kusli un nevarīgi - red pill or blue pill?" Ar laiku viņš tāpat nonāks pie atziņas, ka "nekad neuzzināsim" (neba nu visu mūžu kā pagāns nodzīvos), bet tad viņš vismaz būs pietiekami pieaudzis, lai spētu samierināties ar šo faktu.
Tā, pastrīdējos ar gudru cilvēku, vienojāmies par pareizo risinājumu. ;) Komentēt drīkst. Ieteikt, dalīties pieredzē arī. Atcerieties, ka bērnam ir divarpus gadi. Savam vecumam droši vien gudrs, bet tik un tā - sīks puikucis, kas tagad tikai sāk mēģināt aptvert, kas šī tāda par pasauli, kurā viņš ir nonācis.
|
Comments:
Es domāju, nevajag atbildēt vairāk nekā jautā:)Ja prasa, kur ir "pie Dieva" saulītes kontekstā, tad arī stāsti, kas tur ir domāts. Man līdz šim ir nācies atbildēt uz Marijas jautājumu par kādu fotogrāfiju, kur redzama mamma, tētis un brālis - "bet kur es tad biju?" (viņa vēl nebija ieņemta). Es teicu, ka viņa vēl nebija pie mums, ka es nezinu, kur viņa bija, bet iespējams, ka viņa lidoja debesīs.
da nesākšu jau viņam te klārēt kaut kādas superpuper gudrības, vienkārši noskaidroju savu pozīciju. bet ir lietas, kas būs jāpaskaidro - piemēram, man nepatīk tas, ka šitādam puikucim Ziemassvētki ir "tad, kad visi dāvina dāvanas" - ne jau dāvanās tā lieta, un tamlīdz. labāk būt gatavai agrāk nekā vienubrīd attapties ar atkārtu žokli pēc kāda supereksistenciāla jautājuma :)
kad atskanēs tas supereksistenciālais jautājums tāpat nebūsi tam gatava ;o)
jā, bet toties līdz tam es būšu dzīvojusi laimīgā pārliecībā, ka esmu :D
:)
bet varbūt labāk ir vienkārši dzīvot ;o)
pilnīgi izklausies pēc tāda, kam galva nesāp.
(man pēdējā laikā patiešām pietiek ļaužu, kuri mēģina man iestāstīt, ka vajag "vienkārši" dzīvot, zb jau. nemāku. enter. priekš manis vienkārši ir tā, kā es dzīvoju. dzīvot "vienkārši" man prasītu tādu piepūli, ka maz neliekas. un es negribu. ne jau tādēļ, ka man kāds gudrs onkulis kaut ko tādu iesaka.)
(salecos pret tevi tāpēc, ka bija sakrājies, neuztver personiski.)
;D
ak Tu mazais, mīļais jaukcilvēks ;o)
:)))
lielais matainais bārdainais murrcilvēks ;)
Droši vien nebija viegli izlemt, kā nekā, šī eksperimenta rezultāts būs redzams tikai pēc daudziem gadiem.
zini, nē, bija gana viegli. jo ar mani eksperimentēja ar kristietību (sekas diezgan briesmīgas), ateisms/materiālisms mani nevaldzina, agnosticisms ir pārāk sarežģīts bērna uztverei (t.i., puikam tak gribas, lai mamma kaut ko arī zina, nevis vislaik atbild "neviens to nevar pateikt"), bet bērnības laiku, kad intensīvi lasīju grieķu mitoloģiju, vēl joprojām atceros ar prieku. politeisms ir sasodīti labs pasaules uzskata modelis, un lielā mērā tieši tāpēc, ka to ir praktiski neiespējami uztvert burtiski (šaubos, vai pat rūdīts dievturis no sirds tic, ka pastāv "reāla" Dēkla vai "reāla" Jūras māte). Kas arī ir labākais reliģijā - ka mitoloģija netiek uztverta burtiski. Un no politeistiskajām mitoloģijām latviešu mitoloģija bija diezgan dabiska izvēle.
un tas nav nekāds eksperiments, tas ir mans bērns! :D
Nu, skaties, kad bērns atklās kādas pretrunas, varbūt būs dusmīgs uz tevi;) Visi bērni taču agrāk vai vēlāk atklāj, ka salavecis nav īsts;) Bet tradicionālā latviešu mitoloģija tik tiešām ir... mmm... labdabīga un nekaitīga, ja tā var izteikties.
nu pagaidi. es, piemēram, nebiju dusmīga uz savu mammu par to, ka viņa man ļauj lasīt sengrieķu mītus (lai arī kādā brīdī konstatēju, ka tie ir izdomāti). bet labāk jau konstatēt pretrunas latv. mitoloģijā, kas pēc būtības ir pietiekami naiva, lai pretruna tiktu atklāta agri un attiecīgi cilvēks varētu attīstīties, nekā, piemēram, kristietībā, kur man vajadzēja gadus 20, lai saprastu, ka ne jau tajā idejā par "Kristu kā vēsturisku personu" ir tā jēga. T.i., man ir svarīgi, lai bērna reliģiskie priekšstati būtu pietiekami elastīgi, lai, sasniedzot saprātīgu vecumu, viņš varētu tos salīdzinoši viegli mainīt + būtu iekšā pamats, t.i., izpratne par to, ka pasaule var tikt skatīta no reliģiska/mitoloģiska viedokļa un daudzkārt šis skatījums ir produktīvāks nekā materiālistiskais (uhh, šas akal sāksies diskusija ;)).
Heha, iespējams, sāksies gan;) (vai tu mani izaicini?) Ja mēs atliekam malā jautājumu par to, vai ir jēga sniegt cilvēkam priekšstatu, ko tas agrāk vai vēlāk tāpat atmetīs, tad tomēr ir vēl viens jautājums, ko gribu noskaidrot: kādos tieši gadījumos reliģiski mitoloģiskais skatījums uz problēmu ir produktīvāks?
izaicināju, jo darīt nav ko :) nē, nu ja nopietni, tad man patīk padiskutēt - līdz brīdim, kamēr iestājas riņķa deja, kad cilvēki sāk truli atkārtot savus argumentus.
produktīvāks tas ir tajos gadījumos, kad cilvēkam ir nevis jātiek galā ar ikdienas problēmām - kad, protams, ir labāk pieņemt, ka dators ir mehānisms un nekādi datorrūķīši tur nedzīvo un lamāt stulbos windowzus nav nekādas jēgas ;) - bet tajos brīžos, kad ir jātiek galā ar fundamentālām eksistenciālām problēmām. vai jebko, kas attiecas uz emocionālo sfēru, sevis, citu & dzīves vispār izprašanu. mitoloģiskais skatījums pēc būtības ir holistisks, nesadalīts (arī politeismā, jo ir tak gana skaidrs, ka dievi viens otru papildina, veidojot vienotu sistēmu, no kuras nevar patvaļīgi kaut ko izslēgt), bet "racionālais" skatījums tiecas sadalīt pasauli. un ir šis tas, ko ar sadalītu skatījumu vienkārši nav iespējams aptvert. t.i., man vismaz nekad nav iznācis nonākt pie skaidrības un iekšēja miera, neuztverot pasauli kā kaut ko vienotu, kā lielu savstarpēji saistītu sistēmu, kā dzīvu organismu - un, tikko es sāku uztvert pasauli kā "dzīvu organismu", tā tas jau ir panteisms, t.i., "dvēseles" piedēvēšana arī nedzīviem priekšmetiem. vai, ja es vēlos izprast, nafig viss notiek tā, kā notiek - racionālais skatījums piedāvā tikai divas alternatīvas, vai nu determinismu vai pilnīgu nejaušību (un kaut kādas variācijas starp abiem), bet ne viens, ne otrs neatbild uz jautājumu par to, vai tam visam pasākumam ir kāda dziļāka jēga. ja es uztveru pasauli caur reliģisko priekšstatu sistēmām, tad man uzreiz paveras vēl n-tās iespējas izskaidrot pasauli, sākot ar "labajiem gariem/ļaunajiem gariem", turpinot ar "ciešanām, kurām mums jāiziet cauri" un beidzot ar "viss jau tagad ir kārtībā, tu tikai pagaidām to neapzinies, bet dao ir visā, tev atliek to tikai pamanīt". t.i., cilvēkam uzreiz ir daaaudz vairāk iespēju atbildēt uz jautājumu "kāpēc" un spēt tikt galā ar konkrēto situāciju bez iekšēja sabrukuma. atšķirība apmēram tāda pati kā starp cilvēku, kam ir tikai nazis, un cilvēku, kam ir pilns galdnieka darbarīku komplekts. protams, latviešu mitoloģija ir tikai pirmais solis šitajā ceļā, bet ļoti labs un mazam bērnam atbilstošs solis ;)
Nevaru īsti saprast, kādēļ ir nepieciešama mitoloģija, lai pasauli uztvertu kā vienotu veselumu. Vismaz man ar to problēmas nerodas, t.i., varu vienlīdz labi domāt gan par visumu, gan par Zemi, gan okeānu, gan zivīm, gan lenteņiem, kas bojā zivīm dzīvi. Ja ir runa par determinismu vai nejaušības principu, tad neviens no tiem, protams, neko neapgalvo par jēgu. Bet jēga taču ir tik subjektīva lieta, t.i. jēga ir tieši tam un tieši tik daudz, cik pats to piešķir. Katrā ziņā es negribētu dzīvot pasaulē, kuras pastāvēšanai ir kāda stingra no ārpuses noteikta jēga un mēķis - tas sasaista rokas. Kas attiecas uz "arsenālu" ar ko atbildēt uz "kāpēc" jautājumiem, tad mitoloģijas/reliģijas, protams, rullē, jo atbildi ir iespējams gūt ļoti ātri un nekur tālu nemeklējot.
nav nepieciešama mitoloģija. bet ir nepieciešams domāšanas veids, ko visvieglāk iemācīt ar mitoloģijas palīdzību. tāpat kā matemātiku mēs mācāmies lielā mērā tāpēc, lai pieradinātu sevi domāt, ne jau tāpēc, ka mēs dzīvē dikti daudz taisītos logaritmus izmantot ;) ikdienas domāšana skata pasauli sadalītu, un (hm, tam noteikti ir labāks nosaukums, bet sauksim to šitā:) sakrālā domāšana skata pasauli vienotu, ar laiku tu vari atteikties no mitoloģijas, izvēlēties citu vai veidot pats savu (un tas tomēr diezgan neizbēgami notiek), tas ir pilnīgi vienalga, galvenais, ka tev ir prakse domāt šādā veidā. protams, es arī nedomāju "mitoloģiski", t.i., neticu kaut kādām konkrētām dievībām un nenesu medus podiņus pie pagalma lielās liepas (lai arī varbūt vajadzētu), es uztveru mitoloģiju kā simbolu sistēmu pasaules izprašanai. (bet patiesībā es nezinu, vai tu runā par to pašu, ko es, sakot "izprast pasauli kā vienotu veselumu", precizēsi, kā tas ir?)
Muļķīgi ir mācīties matemātiku tikai tāpēc, lai pieradinātu sevi domāt. Tas beigsies ar to, ka tu veltīgi izšķiedīsi laiku, ko tu varēji pavadīt domājot par sev svarīgām lietām. Vieglākais veids, kā iemācīties domāt ir domāšana. Un visvieglāk ir iemācīties matemātiku tad, ja tev ir kaut kas jāsarēķina/jānomodelē un tu nezini labāku paņēmienu, citiem vārdiem sakot, ir viegli iemācīties to, kas tev ir vajadzīgs.
Uztvert pasauli kā vienotu veselumu... iedomājies koku, kas sākas ar stumbru un sazarojas arvien sīkākos zariņos, iedomājies zirnekļa tīklu. Tā es uztveru vienotu pasauli. Kā milzīgu informācijas apjomu, kur viena informācija izriet no otras kā koka zari sazarojoties un viena informācija ir saistīta ar otru kā pavedienu krustojumi zirnekļa tīklā.
From: | polly |
Date: | 20. Februāris 2005 - 20:43 |
---|
| | | (Link) |
|
tā dvēseles piedēvēšana nebija gadījumā personifikācija?
ē, nē. personifikācija ir tikai mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. bet arī panteisms tas nav, es samuldējos. animisms.
From: | (Anonymous) |
Date: | 8. Maijs 2012 - 14:30 |
---|
| | | (Link) |
|
Gribētos zināt, kas un kā ir mainījies nu jau pa 7 gadiem. Puikam šobrīd varētu būt 9? 10 jau? Kā reizi šobrīd top zinātnisks darbs par ģimenes lomu reliģisko priekštatu veidošanā, tiesa apskatāmais vecums ir tuvu tam, kādā šobrīd ir minētais bērns. Bet buroties cauri, ir viens nozīmīgs secinājums: nedrīkst un nevajag bērnu audzināt ar domu: "bērns izaugs un pats izlems, ko pieņemt", jo tas psiholoģiski bērnā vairo nedrošību, neticību. Un ja vēl pienākot šai bērna izvēlei, tā ir pilnīgi neapmierinoša vecākiem, kas cenšas tomēr kaut kur iestumt bērnu, sev derīgā ticībā vai kaut kādos reliģiskos rāmjos, ar bērnu lielā mērā ir pilnīgā purvā(atvainojos par izteicienu). Šis ir variants, kad visbiežāk izaug ateists un savu dzīvi nodzīvo ar apziņu, ka viss ir izdomāts un nekam nevar ticēt. Turklāt reliģiska audzināšana nebūt nenozīmē baznīcu, tikai vienu Dievu utt Proti, daudz svarīgāk ir bērnam mācīt un RĀDĪT AR SAVU PIEMĒRU, jebkuras reliģijas morālās un garīgās vērtības. Jo īpašu mūsdienu samaitātajā un morālo vērtību degradētajā pasaulē.
Mitoloģijā viss griežas ap kādiem dabas spēkiem, kas mums atnesīs lietu, kas aizstāvēs bērnus, ģimenes laimi u.t.t. Bet atkal un atkal līdzīgi kā, piem., kristietībā, nekas nenotiek no tā, ka Tu tici, ka tā būs. Viss ir jādara pašam, nevis akli jātic un jāpaļaujas, ka viss tiks nolikts gatavs priekšā. "Mammīte nekad neuzzinās, ka es saplēsu viņas porcelāna krūku, anniņa neuzzinās, ka tas biju es, kas paņēma zīmuli, jo es taču palūdzu Dieviņu, lai tā nenotiek un apsolīju tā vairs nedarīt" ir daudz labāk, ja tiešām tā vairs nedara, jo tas nozīmē, ka bērnā ir apziņa, ka nedrīkst, nav labi.. šī apziņa ir attieksmes veidošanās fāze, kuras noslēgumā kāda no vērtībām var tikt internalizēta.
Beigās nonācām līdz "daži cilvēki tic xxx, citi cilvēki tic yyy, var būt gan tā, gan tā".
Kristietība tika izsvītrota no labo mācību listes pēc piedzīvojuma ar bibliotekāri, kas bērnam (4 g.v. tolaik) uzbāzās ar tekstiem "Pasaki māmiņai, lai viņa pirms gulētiešanas pastāsta par Jēzu, jo Jēzus ir nomiris tevis dēļ, jā, Jēzus nomira par taviem grēkiem, bet, ja tu viņam ticēsi, tad viņš ienāks tavā sirsniņā!" Nedrošība un paniskas bailes no bibliotēkas uz ilgu laiku garantētas.
Beeeet tev jau acīmredzot viss ir skaidrs par to, kā pareizi bērnus jāaudzina šajā amorālajā un degradētajā pasaulē :) |
|
|