|
Februāris 16., 2005
 | 17:03
Tajā ZPD, ko meitene no Bauskas bija rakstījusi par mani, viens no pielikumiem ir "8. klases skolnieku interpretācija par Ievas Melgalves prozu “Kā es gaidīju pavasari jeb Ledussirds”." Traki daudz, un 8. klase ir 8. klase, bet diezgan daudzi manī kaut ko aizķēra.
Bieži ir tā, ka cilvēkam gribas būt neredzamam un nekur nebūt, it kā būtu pazudis. Cilvēks negrib nomirt, bet vienkārši pēkšņi izgaist. Visbiežāk tādas sajūtas ir, kad tu esi kaut ko sliktu izdarījis un tev gribētos, lai neviens tevi vairs nemīl un lai tu neredzētu nevienu sev mīlošu cilvēku.
Cilvēks atceroties šo sapni, izveido atmiņas par to, ka viņa sirdī izveidojās mūžība. Viņa izpratnē mūžību viņam deva Sniega karaliene, kurai viņš sapnī slaucīja karstās asaras, un Sniega karaliene par to viņam sirdī izveidoja mūžību.
H. K. Andersena pasakas “Sniega karaliene” izmantotie motīvi piešķir tekstam savdabīgu noskaņu, kas pauž tekstā izteikto jēgu, nozīmi un izjūtas. Autors ļoti precīzi ataino cilvēku, kad viņam ir ledus sirds. Un jūtas tik brīvi. Aukstums sasaldē emocijas un jūtas. Domas ir tik vieglas.
Man liekas, ka šajā fragmentā “Mūžība”, pati Ieva Melgalve stāsta par savu sirdi, ka tā ir no ledus. To varētu izkausēt, bet viņa pati to nevēlas. Man tas šķiet dīvaini, bet varbūt tam ir kāds īpašs skaidrojums.
Cilvēks var kļūt vientuļš no domām vien. Tas ir tik vienkārši, vainot visus un pat nemēģināt saprast. Nemēģināt ieskatīties sev tuvākajos, bet gan vienaldzīgi noskatīties. Tik tukši, vienaldzīgi kā zombiji ir cilvēki bez jūtām, emocijām, ar ledus sirdi. Iespējams tomēr viens mirklis, kas visu sakārtos savās vietās un atkal ļaus just.
Arī starp mums ir driādas kā cilvēki, kuri slēpj savas īstās izjūtas. Viņi ir vientuļi. Arī nesaprasti. Bet agri vai vēlu viņiem ir jāsaņem smagais noteikumu kronis, kurš ir bezgala smags un mokošs. Bet aiz šī veidola slēpjas ledussirds, kura tomēr vēl slēpj pagātni.
Varbūt ledu sirds nav nemaz tik ļauna, jo, ja jau viņa varēja kādu noskūpstīt, tad šajā sirdī tomēr ir kāds siltums, tikai tas nespēj izkausēt ledu, kas ir visapkārt.
Cilvēkam pieaugot arī viņa sirds top “smagāka”. Tā ir vairāk pieredzējusi, bet diemžēl tajā ir arī vairāk ledus.
Mēs ikviens kādreiz būsim pieaugušie. Mēs vairs nebūsim tie jautrie un bezbēdīgie bērni. Tad mēs tapsim nesaprotošie un nopietnie pieaugušie. Tik daudz dzims jaunu ledussiržu – vienaldzīgu, nomāktu un ledainu. Ledainais aukstums iestāsies mūžīgi un mēs vairs nesagaidīsim pavasari, kad atgriežas dzērves. Cilvēki, nejūtīgi un vienaldzīgi, ies uz Ziemeļpolu, kur nav atmodas un dzērvju…
Diena dienā. Šķiet tās tik līdzīgas. Vienmuļas. Pēkšņi saprotu, ka daru visu kā nākas. Visas tik pelēkas un nomācošas. Šķiet, pleci paliek smagāki, jo viss ir uz tiem uzkrauts. Viss, kas kavējis mani, kas šķitis smags, pat apgrūtinošs. Zinu! Nepakļaušos savam liktenim, ieelpošu gaisu dziļi krūtīs kliegdama, ka esmu dzīva, esmu brīva. Vairs nepakļaušos pelēkajam, bet radīšu pasauli, kas ir daudz labāka! Tā būs manējā!
Mēs vienmēr esam vēlējušies nokļūt mājās – tur, kur ir labi, tur, kur esam mēs, tUr, kur jūtamies pasargāti un drošībā. Mēs mājokli rodam sapņos, ilūzijās un izjūtās. Un mīlestība. Jā, arī tā. No mājām nevar aizbēgt un no mīlestības vismazāk. Mīlestība ir mūsu mājas, tā ir pasaules pamats. Tā balsta visu. Tā vienkārši ir viss. Mīlestība ir viss, ko cilvēks var vēlēties. Un atsalst ledussirdis. Lēnām un līdz pašām dzīlēm.
Mājas cilvēkiem ir pašas nozīmīgākās, bet šajā tekstā sapratu, ka vārdam mājas ir visai neparasti sinonīmi, piemēram, mīlestība.
Mēs vienmēr esam kaut ko gaidījuši un cerējuši. Mēs plānojam savu laiku, bet mūsu spēkos nav to kontrolēt un grozīt. Laiks tikai iet. Vienaldzība un vientulība pamudina laika izjūtu. Mēs gaidām atmodu un pavasari, bet to neļauj vientulība. Viss ir vienmuļš un vienāds. Cilvēks ir pārņemts ar vientulības slogu un vairs nevēlas no tā atbrīvoties, jo liekas, ka tāpat jau ir labi. Tas nebeidzas kā mūžība. Viss ir auksts, un sirdis ir ledainas. Šī ziema ir mūžīga un neatsaldējama. Tomēr mēs vēl gribam arī citiem to, ko gribam dalīt. Kaut drusciņ vientulības, vienaldzības un vienādības mēs sniedzam ledussirdīm, kuras kļūst vēl aukstākas.
Es domāju šo ledussirdi var izkausēt kāds cilvēks kurš tevi mīl un izrāda to.
Man nepatika, ka fragmentā ir minēts teikums – “nāve ir tika laba”. Ļaudis šo teikumu var pārprast un aizdomāties, varbūt tiešām tā ir taisnība, ka nāve ir tik laba? Šeit iespējams domāts, ka nāve ir ziemas beigšanās vai arī, ka viņa vairs nav ledussirds.
|
Comments:
Pārāk slinks esmu, lai visu izlasītu, bet tik cik no sākuma palasīju ... njā ... izrādās, ka 8.klasē jau ir saprātīgas būtnes. Es gan tad biju debīls un stulbs, tagad jau nav nekas baigi mainījies :)
tās formas, tās formas ..
nu bāc.
vai tad formās atšķirība? himēnā tak ;P
vai - BŪTĪBĀ, DVĒSELĒ, a tu kā tāds.. dzīvnieks.
Tipiskas sieviešu formas, domāt, ka formā slēpjas būtība .. un ka dzīvniekam nav dvēsele ..
Ai, da nu.. pušķota frāžainība ir sievišķīga, vai latviska.
es tak ākstos, liecies mierā :) |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}