Gudrs cilvēks ir nevis tas, kam ir maz ilūziju, bet tas, kurš saprot, ka viss šinī pasaulē ir tikai spēle un ilūzija...

(Reply to this) (Thread)

jājājā.
ja zini to dzenbudisma koanu, kur mūks atnāk pie meistara ar apmēram šādu tēzi, un meistars, ne vārda nesakot, sadod šim pa galvu ar nūju. mūks, protams, sašutis, un meistars mierīgi apjautājas: "ja viss ir ilūzija, tad no kurienes gan nāk šīs dusmas?"

tb arī visnotaļ veselīgais priekšstats, ka viss ir ilūzija, ir tāda pati ilūzija kā citas, jā, grūtāk iedragājams, bet, ja tas sabrūk, tad ir pilnīgs vāks.

(Reply to this) (Parent)

muļķis ir elastīgs cilvēks un ka viņš prot pielāgoties... Tas gan par nez kādu muļķību nelieciena :)

(Reply to this) (Thread)

ja? visvieglāk maināmā, viselastīgākā sistēma ir haoss. vai cilvēku ar nesakārtotu domāšanu, kam ir vesels blāķis priekšstatu, kas mainās sīkumu dēļ, tu nesauktu par muļķi? cilvēku, kuram pietiek kaut ko pateikt, un viņš tam uzreiz notic, tu uzskatītu par gudru?

piemērs:
džeks pasaka meitenei, ka mīl viņu, lai arī patiesībā grib šo meiteni izdrāzt.
gudra meitene saprastu, kas par lietu, un pasūtītu jamo piecas mājas tālāk (ja vien neizdomātu, ka grib seksu bez emocijām).
stulba meitene noticētu un nodrāztos.
un, jo stulbāka, jo ilgāk nodzīvotu pārliecībā, ka šis džeks ir viņu mīlējis/mīl vēl joprojām.
tātad: gudra meitene šajā situācijā nejūtas mīlēta + nedabū seksu
stulba meitene dabū seksu + jūtas mīlēta, pie tam, jo stulbāka, jo ilgāk tā jūtas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tātad stulba meitene ir gudra meitene, un gudra meitene ir stulba meitene :)

(Reply to this) (Parent)

muļķis vai gudrais ir citu vērtējums / jebšu paša vērtējums, ja tas attiecas uz sevi. Taču muļķība vai gudrība ir relatīvi jēdzieni. Viss atkarīgs no attieksmes un motivācijas. Un tas jau savukārt ir Tevis augstāk aprakstīts.

Tik vien, ka gudrai ir izvēle - tcēt vai nē, bet muļķei jātic...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ei, nu beidz. protams, ka visu var nosaukt par "relatīvu", bet tad jau vispār nav jēgas kaut ko runāt.

un zini, gudrs cilvēks, kas spēj izvēlēties būt muļķis... un piedevām vēl pēc tam nejūtas sevi pazemojis... tu domā, ka tādu ir daudz?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai tad tādus vajag daudz?

(Reply to this) (Parent)

buut muljkjim ir viegli ja tu to neapzinies :P

(Reply to this) (Thread)

ja tu esi muļķis un apzinies to, tad tu vairs neesi gluži muļķis ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad tu esi gudraaks muljkjis :)

(Reply to this) (Parent)

Pats vairs neatceros kur esu kko tamliidziigu dzirdeejis vai lasiijis

Ir 4 veidu cilveeki
1)Tie kuri zin maz un neapzinaas ka zin maz. Tie ir muljkji - izvairies no tiem.
2)Tie kuri zin maz un apzinaas ka zin maz. Tie nav tik bezceriigi gadiijumi - paliidzi tiem.
3)Tie kuri zin daudz, bet neapzinaas ka zin daudz. Tie ir kautriigie - iedroshini vinjus.
4)Tie kuri zin daudz un apzinaas ka zin daudz. Tie ir gudrie - esi ar tiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1) tie ir muļķi - izmanto tos!
2) tie nav tik bezcerīgi gadījumi - bet iestāsti viņiem, ka viņi ir gudri!
3) tie ir kautrīgie - izmanto tos un izbaudi to, ka viņi apzinās, ka tiek izmantoti!
4) tie ir gudrie - baidies no tiem!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

he he labais :) Shito driixt kopienaa iepostot?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sure.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

done

(Reply to this) (Parent)

man nav draugu, toties ir daži cilvēki, kas man patīk - tā ir pat vienkāršāk, proti, es no viņiem neko negaidu un nevaru neko pazaudēt, ja nu vienīgi savu patikšanu, taču to jau nu var pilnīgi mierīgi pārdzīvot. + izturēties draudzīgi/kā pret draugu varu jebkurā situācijā pret jebkuru cilvēku, jo nav šīs klišejas - draugs/nedraugs - pienākas/nepienākas.
par ilūzijām - pēdējā gada laikā manu ilūziju virsējais slānis ir gana ieplaisājis, lai pamanītu, ka zem tā tāds ilūziju kodols vien ir. tak cilvēks, kā jau viltīgs dzīvieks, pielāgojas jebkurai situācijai - padarot ilūziju kodolu elastīgu, respektīvi, pieņemot, ka vienlaikus pastāv vairāki "pasaules modeļi" + tie ir vienlīdz pareizi un nepareizi - vārdu sakot, glābjas kā vien var no eksistenciālajām šausmām:)

(Reply to this) (Thread)

jo drošāks tavs pasaules modelis (un tavējais izskatās visnotaļ drošs), jo smagāks trieciens, kad tas sagrūst :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sagrūt jau var da jebkas, ar mums pašiem priekšgalā - tas no sērijas "kad vajadzēs, tad par to arī domāsim":) kaut gan - man līdz šim ir veicies, jo brukušas visas plus/mīnus nenozīmīgās ilūzijas, svarīga jau ir tikai tā par savu paša dzīvotspēju un varēšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nujā, es šobrīd vienkārši esmu iestrēgusi posmā zem šiltītes "sagrūs viss, kas vien var sagrūt, un tas, kas nesagrūs, sagraus tevi pašu" un "agri vai vēlu tu vilsies ikvienā cilvēkā, kuru būsi pielaidusi kaut cik tuvāk".

labi vismaz, ka šitie ir pārspīlēti un aplami priekšstati un tātad tiem būtu agri vai vēlu jāsagrūst ;)

tfu, aizmuldējos. viss kļuva abstrakts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

interesanti kļūst tad, kad vienreiz vīlies notici no jauna - man patika nesen lasīta frāze "cilvēki ir ļoti dažādi, bet kopumā ņemot visi vienādi"

(Reply to this) (Parent)

Ja gadās situācija, kas neietilpst tavā iluzorājā pasaules modelī, ko var darīt?:
a)Atmest vecās ilūzijas un pieņemt jaunas ilūzijas, kas situāciju izskaidro labāk.
b)Pasludināt situāciju par "velna kārdinājumu" vai "ķeceru zaimiem" un turpināt dzīvot ar savu veco ilūziju.
Ja vienmēr izvēlas b variantu, tad cilvēks var visu mūžu nodzīvot ne reizi nesagrāvis savas ilūzijas.

Varbūt:
Laimīgie gudrie ir tie, kuri ļauj savām ilūzijām sagrūt un būvē jaunas.
Nelaimīgie gudrie ir tie, kuriem vairs nav ilūziju, ko graut.
Laimīgie muļķi ir tie, kas spītīgi turās pretim ilūziju graušanai.
Nelaimīgie muļķi ir tie, kuru ticība ir pārāk vāja, lai turētos pretim ilūziju grūšanai, bet nepietiek drosmes dzīvot mainīgā pasaulē.

(Reply to this) (Thread)

nu, sagrūšanas process jau pats par sevi ir sāpīgs. vai sagrāves. tur nu neko; vismaz es neredzu reālu iespēju iziet cauri šim destruktīvajam posmam bez kādām traumām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc ilūziju sagrūšana ir traumējoša? Lielā mērā tādēļ, ka ir jāatzīst, ka esi kļūdījies. Saka, ka kļūdīties ir cilvēcīgi;)
Grūti ir atzīt tikai dažas pirmās kļūdas, pēc tam pie kļūdīšanās pierod un ar laiku to uzskata par pašsaprotamu likumsakarību nevis par nepārvaramu problēmu.
Kādēļ vēl ilūziju sagrūšana var būt traumējoša? Pirms ilūzija tika sagrauta, tika daudz kas izdarīts vadoties pēc šīs "nepareizās" ilūzijas un tagad šis darbs un šis pavadītais laiks ir izrādījies lieks. What a waste of material;) Bet, no otras puses skatoties, ja šis liekais darbs netiktu izdarīts, tad kļūda, visticamāk, nekad netiktu pamanīta. Tāpēc nemaz nevar droši apgalvot, ka šis darbs ir bijis lieks un nevajadzīgs.
Vai ir vēl kādi varianti, kāpēc ilūziju sagrūšana ir traumējoša?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

EMOCIONĀLI, bitīt matos, emocionāli varianti.
Tu, piemēram, dzīvo ar pārliecību, ka esi gudrs un talantīgs, un vienā brīdī atklāj, ka ņifiga neesi.
Tu dzīvo ar pārliecību, ka esi laimīgs privātajā dzīvē, un uzzini, ka dzīvesbiedrs tevi krāpj.
Tu dzīvo ar pārliecību, ka esi emocionāli mierīgs un nosvērts, un kādudien atklāj, ka emociju uzplūdā esi sastrīdējies ar labāko draugu.
Etc.
Ar filosofiskām lietām ir bišķi grūtāk, bet tik un tā: tev liekas, ka viss balstās uz mīlestības, un pēkšņi tu atklāj, ka tas, ko tu sauci par "mīlestību", ir sevis pazemošana.
Vai tev liekas, ka Dievs par tevi rūpējas, un pēkšņi tev atklāj ļaundabīgu audzēju.
Vai tev liekas, ka meditācija ir superlīdzeklis pret visām problēmām, līdz kādā jaukā dienā tu konstatē, ka jūc prātā.
Vai arī tev liekas, ka "viss ir ilūzija", bet pēkšņi tu aptver, ka pasaule ir pārāk sasodīti reāla, lai būtu iluzora.
Un tādā garā. Ja tas nesāp - ja tas tevi nesāpinātu pat ne uz kādu laiku - tad tu esi viens riktīgi jocīgs tips ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sāpina, protams, to es nebūt nenoliedzu. Taču sāpīguma pakāpe ir tik ļoti atkarīga no tavas attieksmes, ka sāpes vienmēr var samazināt līdz minimumam un koncentrēties nevis uz sāpēm, bet uz daudz interesantākām lietām. Sāpes neko neatrisina, sāpes ir stāvoklis nevis process. Sāpes tikai norāda, kur ir problēma, bet pašas par sevi neko nedara. Sāpes ir garlaicīgas;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sāpes nav stāvoklis, sāpes ir daļa no procesa. jā, uztvere maina to pasākumu, bet tajā pašā laikā arī sāpes maina uztveri, tās vienlaikus rodas no tā, ka - nez - tev tiek nobrāzta vecā āda - un vienlaikus palīdz šo ādu noberzēt. vismaz man ir tā, ka sāpes paaugstina jūtīgumu un saasina uztveri, radot (protams!) izkropļotu priekšstatu par pasauli, bet vienlaikus norādot uz kādām detaļām, sāpes ir kā palielināmais stikls un apliecinājums, ka tu esi dzīvs un jūtīgs (kas man pēdējā laikā bija nepieciešams).
ar ko es negribu teikt, ka cilvēkam visu laiku būtu jāsāp. ar to es gribu teikt, ka "visu laiku justies labi" ir tikpat patoloģiski kā "visu laiku sāpēt". sāpēm būtu jābūt mazāk kā labsajūtai, bet tikai tāpēc, ka tās ir intensīvākas sajūtas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka sāpes ir daļa no procesa. Kas ir process? Process ir pāreja no vieniem stāvokļiem uz citiem. Joprojām apgalvoju, ka sāpes ir stāvoklis (varētu teikt, emocionāls stāvoklis).
Gribēju vēl piekasīties par to izkropļoto priekšstatu par pasauli - nav jau īpaša jēga to uzsvērt, jo neizkropļots priekšstats nemaz neeksistē... tāpēc jau to sauc par priekšstatu nevis par kopiju.
Visādi citādi piekrītu;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gaisma ir gan vilnis, gan daļiņa,
sāpes ir gan process, gan stāvoklis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varam vienoties par šādu kompromisu:) Tas tiešām ir atkarīgs tikai no skata punkta un neko būtisku nemaina.

(Reply to this) (Parent)

Bet runa taču ir par apskaidrošanos, jolki palki, vai ne? :)))(apskaidrošānās = prosvetļeņije = atbrīvošanās no ilūzijām, pareiza pasaules redzēšana, pareiza rīcība u.tt..t.t) Un ja tā ir, tad kāda jēga puņķoties par šīm bērnudārza problēmām, kuras turklāt ir izdomātas? :))))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

apskaidrošanās sastāv no 2 daļām - putekļu notīrīšana & ieskatīšanās spogulī, un tā pirmā daļa neizbēgami ir sāpīga, jo šos putekļus mēs uztveram kā daļu no sevis, kuru iznīcinām un aizmetam nafig prom.
nē, nē, ne jau mēs, mēs esam apskaidroti un atbrīvoti no ciešanām, lai gan nē, ja mēs būtu apskaidroti, tad mums piemistu līdzjūtība, bet mēs esam wannabe apskaidroti, mēs uzskatām, ka drošākais ceļš uz apskaidrotību ir nevis izdzīvot katru brīdi - gan laimi, gan ciešanas - bet gan notēlot apskaidroto, kuru ciešanas neskar.
haha.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tiripiri dududududu... :)))))

(Reply to this) (Parent)

kaukur dzirdeets/lasiits/nosapnjots/etc

Droshaak ir buut starp ienaidniekiem, nevis draugiem. Esot starp ienaidniekiem vienmeer ieveero piesardziibu, bet esot starp draugiem- zaudee modriibu. /no pieredzes varu teikt, ka tas ir biki bo-bo../

(Reply to this)