|
Janvāris 29., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 23:40 - sazombētie ļauži
ziniet, kas man krīt uz nerviem?
tie jaunie, (potenciāli) jūtīgie cilvēki ar visādiem talantiem, prāta spējām un ko tik vēl ne, kas dzīvo pilnīgi nedabisku, sazombētu dzīvi; tas varbūt būtu saprotams pieaugušam cilvēkam, bet pieaugušie šitā domā retāk, pieaugušie ir vai no vīlušies sevī, vai atraduši sevi, vai abus, bet bez tās sasodītās mērķtiecības.
nē, tā pat nav mērķtiecība, tā nav mierīga un harmoniska iešana uz kādu nospraustu mērķi, tā ir sazombēta soļošana uz kaut ko, kā jēgu tu sen jau esi aizmirsis, ja vispār esi zinājis.
viņi izmanto tādus vārdus kā "domāt pozitīvi" un tādas frāzes kā "nedrīkst domāt tādā veidā, jo tas nav pozitīvs domāšanas veids" (! izrādās, ir atsevišķi domāšanas veidi, kas ir aizliegti; nevis domas, kas ir tizlas, bet domāšanas veidi!), un vispār domu disciplīna ir būtiska viņu dzīves daļa (t.i., to, ko ļaunākajās antiutopijās dara vara, to viņi ar sevi izdara paši),
un viņi nodarbojas ar gluži vai sociopātisku pašiedvesmu: "es zinu!", "es varu!", "es spēju!", "es sasniegšu!", "es būšu tāds-un-tāds!", "es būšu tas-un-tas!". ar šito pašiedvesmas daudzumu viņi varētu sevi pārliecināt, ka ir iespējams ar pieri pāršķelt ķieģeļu sienu, un ka tik nepāršķeļ arī. un beigās viss, ko viņi dara, sākot ar mācībām un beidzot ar attiecībām, pārvēršas par peņa pagarināšanas sacensībām, "es varu vairāk, es varu vēl-vēl vairāk", un neviens jau viņiem neiestāstītu, ka skuju, nekas viņiem nesanāk - vai tur un tur viņi kļūdās. jo kļūdas, neveiksmes un griešanās atpakaļ neietilpst viņu Plānā.
Un ne mazākās pašironijas, praktiski izskausta spēja pasmieties par sevi (un pareizi, kā tad tu tā smiesies par Nākotnes Izcilāko (Zombiju)), reizēm atskārsmei līdzīga sajūta, ka tu esi sasodīts lūzeris un nemitīgi iestāsti sev pilnīgi nereālas (bet ne nevajadzīgas, neviens no viņiem pat iedomāties nespēj, ka nevajadzīgas) lietas. Bet tas, protams, ne pie kādiem secinājumiem nenoved, cilvēks attopas un pēc tam nosoda sevi par vājuma brīdi, pēcāk mierina sevi, nujā, manā sazombētajā prātā vēl kaut kas cilvēcīgs atlicis, gadās, gadās.
Un es nevaru pateikt, kas ir tas, kas, manuprāt, pietrūkst šiem ļaudīm. prieks? laiskums? elastīgums? es nezinu. katrā ziņā tas ir kaut kas tāds, kas man šķiet neatņemama dzīvības sastāvdaļa.
nu, acīmredzot atņemama. lai nu tā būtu, lai nu tā būtu. kas ta man, es tikai paņurdēju.
|
Reply
|
|
|