Decembris 16., 2004
| 16:19 Šodien pati sev par pārsteigumu atklāju, ka manī ir sasodīti daudz emociju, bērnišķīgas, pusaudziskas emocijas. Tad sabrīnījos par to, ka mani tas pārsteidz. Pa kuru laiku es esmu iemācījusies savaldīt sevi tiktāl, ka jebkādas emocijas nespēj neko vairāk kā vien nobružāt virskārtiņu, un jūtas paliek iekšpusē un nemainās - un nemaina neko manā rīcībā un manā dzīvē. Jā, pa kuru laiku es esmu uzcēlusi sienu starp emocijām un jūtām?
Un kas notiktu tad, ja es šo sienu sagrautu vai vismaz atvērtu durvis? Tas nāktu man par labu vai gluži otrādi, līdz ar sienu sagrūtu arī es? Mūzika: Crustation - Down, Down
|
Comments:
veel viens paaraugushais pokemons blje
ai, ej dirst. tas, ka cilvēks reizi mēnesī atļaujas būt jūtīgs, liecina tikai par to, ka viņam/-ai ir sirds, ja?
ai, kā dažs labs ir banu sagribējis... domā, es nezinu? lai pēc tam varētu pie sevis ņaudēt par to, ka draugus zaudē.
hihi... murrr, nāc pie manis, es nenosodīšu tavu gadījuma rakstura emocionalitāti.
Vismaz kaut kāda romantika mūsu attiecībās ienāk...
Būsim draugi? Man patīk šņukstoši vīrieši...
Nu, paskaties, ko tik es neesmu gatavs pateikt, lai tu mani sadzirdētu...
From: | suic |
Date: | 17. Decembris 2004 - 02:54 |
---|
| | | (Link) |
|
Tā ir tikai viena bezjēdzīga (bet nu tavā gadījumā, iespējams, jēgpilna) jēdzienu strukturēšana. Ir aizdomas, ka tā ir arī apļveida. Jūtas ir tās, kas paliek dziļāk. Tātad tas, kas noskrāpē tikai virskārtu nav jūtas. Kaut kas līdzīgs? Tātad emocijas. Nu nav tur nedz stingras robežas, nedz definējamas atšķirības.
Atceries tak - everything flows... Kāpēc nogalināt dzīvo realitātes apziņu ar jēdzienu?
nu, man vārdi strādā pilnīgi pretēji. t.i., viss, kas nav pateikts vārdos, sastingst un paliek nemainīgs, viss, kas tiek formulēts, mainās galvu reibinošā ātrumā. "izteikta doma ir meli", (kurš bija tas, kas šito teica?), manā gadījumā: "izteikta doma kļūst par meliem". |
|
|