Decembris 7., 2004
honeybee | 17:51 Es dzeru vīnu, kā vītola saknes dzidrajā strautā dzer vilni. Dievs, vienīgi dievs, - tu saki, - dievs zina it visu. Viņš radīja mani, zinādams, ka es dzeršu. Ja nedzertu vairs, kas dieva visziņa būtu?
/Omārs Haijams/
Un šoreiz runa nav par dzeršanu (lai gan arī par to). Runa ir par "es esmu, kas es esmu", par to, ka ciktāl cilvēks patiesi seko savai iekšējai būtībai, tiktāl ir pilnīgi vienalga, vai tas ir "labi" vai "slikti", "pareizi" vai "nosodāmi", "iepriecinoši" vai "sāpinoši". Spēles noteikumi ir doti, un tie šķiet negodīgi - lai tā būtu! Šī spēle nav sacensības. Tā ir teātris.
Tāpēc arī izlasīju šito un nesajutu nekādu pārāko nepatiku. Lai arī it kā vajadzētu taču - cilvēks izdarījis nežēlīgu slepkavību, savu pasaules uzbūves ideju apmāts. Bet cik daudz ir to, kas nežēlīgi noslepkavo sevi, dzīvojot bez jebkādām idejām un domām?
|
Reply
|
|
|
|
Sviesta Ciba |