|
Decembris 5., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 17:12 - point of no return
Visu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka nekas traks jau nenotiek, ka vienmēr ir iespējams atpakaļceļš, vienmēr ir iespējams apstāties, paspert pāris solīšus atpakaļ, izvēlēties citu ceļu, ka nē, nekas nopietns taču nav, viss ir tā vieglītēm, tā nemanāmi, nē, tas nekādā veidā neietekmē būtisko manā vai citu dzīvē. Ka vēl nav sasniegts point of no return, pēc kura nevar izlikties, ka nekas nav bijis.
Šorīt ar šausminošu skaidrību aptvēru, ka tās ir muļķības, ka atpakaļceļa nepastāv vispār, nekad nav bijis iespējas apstāties vai griezties atpakaļ, ka ŠIS ir point of no return, jēziņ, kad tad es būtu varējusi apstāties? Vakar? Aizvakar? Pirms nedēļas, mēneša, diviem? Apstāties pirms point of no return, nepaejot vēl to vienu pussolīti uz priekšu, nu to vienu ceturtdaļsolīti, ko vēl var atļauties? Es to būtu varējusi izdarīt? Baidos, ka nebūtu varējusi, pat ja būtu mēģinājusi, un bez tam - nekas traks jau nenotika, neko tādu jau es nedarīju, neko tādu, kas nebūtu neatgriezenisks. (Ha!)
Un te nu es esmu. Man ir izvēle, man ir daudzi ceļi, pa kuriem iet, un neviens no tiem nav atpakaļceļš, un man piemīt griba, bet mana griba nav brīva.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |