|
Oktobris 30., 2004
 | 10:41
..protams, sajūta ir mazliet kā pavērtai brūcei, asinis lēnītēm sūcas cauri baltajai marlei, veidojot sarkanu ziedu, lapiņu malas tumšas, gluži vai melnas,
es zinu šo sajūtu, neviens nepieliks lūpas pie brūces, neviens nedzers tieši no tās, kurš pazīst manu asiņu garšu?
nekas neatnāk atpakaļ tajā pašā veidā, atdod savu dzīvību, savu dvēseli, saņem pretī sauli, saņem pretī lēnas un mirdzošas skumjas, saņem pretī nejaušu smaidu, uzjautrinātu un virtuālu glāstu, tas nav tik vienkārši - viens pret viens - tu nekad nezini, ko tu dabūsi pretī un vai tu varēsi no tā dzīvot.
bet vismaz tu gribi dzīvot, nekad tu negribi dzīvot tik ļoti kā tad, kad redzi, kā tavas asinis lēnītēm sūcas no brūces, un neaizdzīst, neaizdzīst, un tu beidzot vairs nenoliedz to.
spēja mīlēt nav nekas cits kā spēja uzticēties.
(arī pēdējā frāze ieskanējās, pirms es paspēju to izdomāt)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
