Oktobris 13., 2004
| 14:02 Tūves Jānsones "Svilpastes katastrofa". Ģeniāls stāsts, pie tam par mani šobrīd. Fantastiska gaišuma un miera sajūta, kad virpuļviesulis aiznes visu, kas tev ir piederējis, un atstāj tikai to, kas tev patiešām ir. Neko.
// un es vēl šūpošos, šūpošos, šūpošos. bet šoreiz tas ir patīkami, jo man vairs nav, no kā baidīties.
|
Comments:
kad nokritiisi dziedaasi citu dziesminju... romantikji ibio leo....
tad es atkal sūtīšu histēriskas īsziņas un dzeršu alu+šņabi :D tak es tieku galā ar sevi, man tikai patīk justies trauslai un ievainojamai, un izpostītai un kādai tik vēl ne. tā visa ir masturbācija, nekas vairāk
(es šodien laikam neesmu īpaši pieklājīga, atvainojiet, publika ;))
:D šīs mūsu diskusijas par to, vai es esmu patiesa, jau ir ieguvušas k-kādu bezjēdzības piegaršu, t.i., es vairs pat nespēju pateikt, ko nozīmē "būt patiesai" vai "būt nepatiesai", droši vien kaut kas iz sērijas "don't forget to be the way you are", kaut kas iz sērijas - atkārtot vienu vārdu tik ilgi, līdz tas zaudē jēgu un šķiet pilnīgi neiespējams.
Ok Ok - jusu godpilnaa kapitulaacija tiek pienjemta :)
arī Tu šūpojies?:) man vēl jāmācās nebaidīties,bet ir drusku labāk kā iepriekš
Mirusi tu neesi, ta ka tu nevari nebaidīties! Džonatans Miks?
viņš ir pats savs :) un es varu nebaidīties, cilvēkam nav nemitīgi jābaidās.
// kāpēc man šodien vislaik tāda pretreakcija pret taviem komentiem?
reakcija laikam atkal izpaudiisies komenmteejos manaa zhurnii
zini, kas ir baisi. kad viesuļvētra atnes un nomet tev klēpī kaut ko drausmīgi dārgu skaistu vērtīgu smagu.
ojā tas gan. tas ir ļoti ļoti baisi, bet šitās katastrofas Svilpaste nav paredzējusi. |
|
|
|
Sviesta Ciba |