|
Augusts 23., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 14:07
Šorīt - pusceļā starp miegu un nomodu - aptvēru, ka taisnība ir pesimistiem un paranoiķiem. Cilvēce neko nav mācījusies. Šādā garā turpinot, karš ir neizbēgams - un nevis kaut kur ellē ratā, bet tepat, pie mums. Salīdzinot to laiku, kad man bija 17, un šodienas 17-gadīgo pasauli, naida un agresijas līmenis ir pieaudzis nesamērīgi daudz - galu galā pagājuši taču tikai 6 gadi.
"Manā laikā" nacisms, rasisms un tamlīdz bija tīri imagināri lielumi, stereotipiski uztverti kā sinonīms ļaunumam un stulbumam. Un ne jau politiskās propagandas dēļ (tagad tā nebūt nav mazāka), bet tādēļ, ka tolaik cilvēkam bija instinktīvs riebums pret masveida varmācību, vienalga, vai tā ir reāla vai ietverta pasaules uzskatā. Mans brālēns (pilnīgs kretīns, kam sagādāja prieku nodarīt pāri dzīvām radībām), apgalvoja, ka Hitlers esot OK ar argumentu, ka Hitlers ir nodarījis mazāk ļaunuma, kā Staļins. Šobrīd apgalvojums "Staļins bija nežēlīgāks par Hitleru" izklausās pēc komunisma, nevis nacisma propagandas. Toreiz karš bija bērnu un pusaudžu iedomu rotaļa, šodien pusaudži ilgojas pēc īsta, nevis izspēlēta kara.
Un es pati: savulaik jebkas, kas saistīts ar cilvēku nogalināšanu vai diskriminēšanu, it īpaši pēc nejaušības / liktens / iedzimtības principa, likās zvērisks un neiedomājams. Patlaban es spēju mierīgi rakstīt par "terorismu kā mākslu" un diskutēt par rasismu, nacionālismu un kara pozitīvajām iezīmēm, atzīstot, ka mani pacifistiskie & cilvēkmīlošie uzskati ir vienkārši naivi.
Kāds mans paziņa, par kura humānismu es vēl pagājšgad biju pārliecināta, šogad nebūt nejutās šokēts, kad es pastāstīju, ka mans puisis ir rasists. Tieši otrādi, viņš labsirdīgi paskaidroja, ka nēģeri esot nepieciešami tikai "dažādībai" un ka vispār viņam esot pieņemama gēnu evolūcijas teorija, pēc kuras ir pavisam dabiska un normāla vēlme nogalināt ikvienu bērnu, kas nenes tavus gēnus.
Un visa pretkara propaganda, visas labās-un-cēlās organizācijas kļūst smieklīgas pret pusaudžu bariņu, kas pārliecināti sludina nāvi invalīdiem. Demokrātija mūs neglābs, jo nav vairs palicis pietiekami daudz cilvēku, kas ticētu demokrātijai - vismaz jaunu un domājošu cilvēku vidū tādu ir maz.
Un šobrīd es domāju tieši tāpat kā toreiz, kad rakstīju muļķības par terorismu - ir pilnīgi absurdi notiekošajā vainot kādu sabiedrības daļu. Sabiedrība ir vienots organisms, tie esam mēs, un mēs esam slimi, patoloģiskas pašiznīcināšanās vēlmes apsēsti. Naids ir uzkrājies visur, un pusaudži, par kuriem es te runāju, ir tikai plaisa, pa kuru tas izkļūst ārpusē - iespējams, veselākā sabiedrības daļa, kas vēl spēj jūtīgi reaģēt uz pastāvošo atmosfēru; pārējie tiks vienkārši nobeigti savās gultās, aizgājuši gulēt svētā pārliecībā, ka viss ir kārtībā, ka karš, terorisms un masu slepkavības uz mums neattiecas. Un, nosodot agresijas izpausmes citos, mēs tikai cenšamies slēpt latento nežēlību sevī.
Un nevajag man teikt, ka karš ir nepieciešams cilvēces attīstībai. Tas ir tikpat gudri kā apgalvot, ka roku graizīšana ir nepieciešama mūsdienu tīneidžera attīstībai.
|
Reply
|
|
|