|
Jūlijs 26., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 17:30 - Ecce homo
Lasu Nīčes "Ecce homo" un priecājos, uzjautrinos vēl vairāk kā pie Antikrista un aizraujos vairāk kā pie Zaratustras. Neatceros, kad (vai vispār jelkad?) esmu lasījusi tik neliekuļotu grāmatu. Un, ja cilvēkam ir jāsajūk prātā, lai kaut ko tādu uzrakstītu, tad, mandomāt, tas ir baigi OK. Lai arī nupat es sāku nopietni šaubīties par to, vai viņš tiešām sajuka prātā; varbūt cilvēks noķēra Lielo Atklāsmi un viss, ko viņš darīja, vienkārši piederēja pie lietas; pie tā lielā pārbaudījuma (vai kā nu tas tika definēts), ko šis uzsūtīja cilvēcei; varbūt tā ir viņa nākamā grāmata, kurā viņš konsekventi turpina Ecce homo iesākto: izpaust savu filozofiju caur sevi pašu, šoreiz nevis caur atmiņām & pārdomām par sevi, bet caur reālu darbību, kas tiešām ir Nīčem ļoti piemērots ceļš.
(Atzīšos: ļoti maz zinu par viņa "ārprātu", tikai kaut kādas baumas par lielummāniju un dejošanu kailam (ar ereģētu dzimumlocekli). Kas attiecas uz lielummāniju: lielākajai daļai cilvēku taču liekas, ka viņi ir visvisvis- [šeit ierakstīt piemērotu īpašības vārdu], tiesa, lielākā daļa no šīs lielākās daļas to nav papūlējušies apzināties, un atlikušie vienkārši pārāk raustās no sabiedriskās domas, lai to izkliegtu skaļi. Un, kas attiecas uz kaildejošanu: tas nu ir pavisam jauks un sakarīgs pasākums, it īpaši, ja tas notiek ar ereģētu dzimumlocekli. :) )
Bet nopietni: cik bieži ir lasīta grāmata, kuras autors neliekuļotu & neslēptu savus uzskatus? Neslēptos ne aiz uzpūsta stila, ne trešās personas, rakstītu brīvi un atvērti, rakstītu par sevi un neslēptu, ka raksta par sevi, un pie tam nebūt necenstos pieturēties pie kādas "objektīvas patiesības" (kā droši vien dara tie, kas raksta memuārus: par visām varītēm cenšas, lai kāds viņus nevarētu pieķert melos vai nekonsekvencē; lai arī nav nekā nekonsekventāka par cilvēka uzskatiem un likteni). Un neslēptos aiz nolādētās pašironijas, kas bieži vien ir nevis tīra un godīga pašironija, bet tikai nožēlojams aizsegs superpuper krutajiem uzskatiem par sevi. Un nerakstītu to sasodīto "mēs domājam" un "mēs esam nonākuši pie secinājuma", kas ir obligāts zinātniskā stila piedēklis - lai arī ir skaidri zināms, ka tas "mēs" patiesībā ir "es". Man vienalga, vai tas ir domāts, lai padarītu tekstu "objektīvāku" vai "autoritatīvāku", bet melīgi tas ir tik un tā.
Nu labi, literatūra ir literatūra, tur visi šie stila smalkumi kalpo savam mērķim un ir visai baudāmi (lai arī es būtu priecīga, ja Milans Kundera nebūtu tik šausmīgi atsvešināts no sevis; bet tas jau ir cits stāsts), bet filozofiem vajadzētu rakstīt tikai tā, kā raksta Nīče. Un literatūrpētniekiem droši vien arī. ES domāju, ES esmu nonācis pie tādiem un tādiem uzskatiem, ES to redzu tā, ES to pārdzīvoju šitā, un ar mani tā notiek tāpēc, ka es esmu es. (Un Nīče, starpcit, nebūt neizskaistina savu tēlu, viņš to tikai literarizē, mezdams uzmanības gaismu uz to, kas ar viņu noticis un skatīdams to kā daļu no ceļa pie sevis. Kā nepieciešamu daļu, lai arī kādā brīdī tas varbūt ir licies lieki.)
Un man neapšaubāmi patīk tas, kā viņš citē evaņģēliju: t.i., "Ecce homo" ir tā frāze, ar kuru Pilāts raksturoja Jēzu pēc pēršanas & pirms sprieduma pasludināšanas. Bet jūdiem jau bija pofig, tā viš i :)
|
Reply
|
|
|