jā, tā kretīnu izdomāšana ir viens varen interesants fenomens, patiesi. ļoti psiholoģisks. un man arī besī ārā. kādēļ tik maz mēģina parādīt cilvēka daudzšķautnainību, neizlēmību, vājumu, nekonsekvenci...kas taču ir daudz raksturīgākas cilvēka īpašības kā galējs kretīnisms vai nezūdošs skaistums un cēlums.

(Reply to this) (Thread)

..un jebkurā gadījumā stāstam taču būtu jābūt nevis par to, kas ir virspusē & uzreiz pamanāms, bet par to, kas zemstrāvās un nav acīmredzams.

bet, ja tu pamanīji kādu Nezūdoši Cēlu un Skaistu varoni šajos p.l., tad atgādini. Bija jauki tēli, ļoti jauki un sirsnīgi tēli, bet, liekas, galējībās neviens neiekrita. Šajā galā ne.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu piemēram tai, atvainojos par to ka neatceros vārdu, bet uzreiz šo meiteni nosaucu par teicamnieci, tā kas lasīja savus desmitās klases skolas sacerējumus. es domāju, tu saprati, kuru es domāju :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu noteikti domā Ingu Karlštrēmu :)
-bet es esmu lasījusi to gabalu, ko viņa lasīja, gan ne visu, un tur bija pietiekami daudz visādu psiholoģisku knifiņu iekšā. tas pareizums ir drīzāk tāda maska, kas viņai liekas Nepieciešama, bet apakšā ir sakarīgākas lietas. lai arī vēl kādam brītiņam būtu bijis jāpaiet līdz viņas pirmajiem prozas lasījumiem, tas gan. citādi ne tādu iespaidu atstāj.

(Reply to this) (Parent)

Kretīnu uznākšana literatūrā ir signāls par mūsu attiecību atsvešinātību, signāls par mūsu attieksmi pret izpratni par cilvēku, kuru, dažuprāt, visupirms raksturo cēlais, labais etc. Ja tādi personāži ienāk literatūrā tas nozīmē, ka cinisms, beztukšība etc. kustās paātrinātu Brauna daļiņu formā mūsu pašu, ne vairs tikai literārā realitātē. Un varbūt tiem, kam literatūra ir tikai iespēja tieši pārstāvēt ideālus (tas ir ignorējot negācijas, iebāžot kā strausam galvu smiltīs), tad vajadzētu piedāvāt konstruktīvu panaceju, nevis pārmest tiem, kas piekrauj arī literārās tematikas telpu ar šādiem sižetiem, tā veicinot (kaut arī naivi) vēlēšanos atbrīvoties no šīm žņaudzējčūskām. Man šķiet, ka ir tā dīvaini, ja es kādu dzirdu paceltā balsī tiesājam negācijas, taču tajā pašā laikā nedzirdu šajā balsī kādus citus ierosinājumus, bez iekapsulēšanās savā personībā, sev simpatizējošu literāru sižetu pielūgsmē un tamlīdzīgā godu nedarošu parādību brandžā.

(Reply to this) (Parent)

... :)
dīvaini, ka viens cilvēks saprot, ko tu gribi teikt, un cits to traģiski pārprot. varbūt pastāv desmitiem tūkstoši valodu, kas it kā izmanto vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu gramatiku, bet tomēr katras atsevišķās valodas runātājs nespēj saprasties ar otras valodas runātājiem. lai arī šeit pastāv iespēja mācīties svešvalodas; kļūt par poliglotu.

// arlabunakti :)
// ja tu biji iekš Fellini, kāpēc nepienāci apsveicināties?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es biju meegjinaajis ar tevi sasveicinaaties jau ieksh JRT, bet sapratu, ka laikam tas ir nelaikaa? par apgruutinaajumu? u.t.t.?

(Reply to this) (Parent)

jā, kāpēc nesasveicinājies? ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

aptieka, man nav ne jausmas, kāds tu izskaties :) nevienu zāļu skapīti restorānā nemanīju. :) un hb, kuru vienīgo esu redzējusi, sēdēja kaut kur tik tālu un pie galda dažādu slavenu cilvēku ielenkumā, ka man bija kauns iet un uzmākties. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)))

(Reply to this) (Parent)

Nu un, ka dara pāri valodai? Varbūt tā ir darīšana pāri valodai kā pozīcija, suverēnas autora tiesības izmantot valodas jēlmateriālu savu ideju, dzīvesskata paušanai? Ko nozīmē darīt pāri literatūrai - ja vien tas, ka tu par to runā, nozīmē, ka nekāds pāridarījums nav noticis, jo nav noticis nekas tāds kas būtu kvalitatīvi vērtējams kā "lieks". Un kas tad ir šī literatūra - subjektīvi izprasts termins, kas grūs kā kāršu namiņš, ja to atformulēs skaidrā formulējumu un pārvērtīs par potenciālo kāršu namiņu, pie kura kā Dievekļa varēs klaudzināt ar Nīčes piedāvāto veseri? Ja tāda ir literatūra, tad atklāti sakot ar to ir problēmas, jo tad tās ir pirmās izsmeltības un impotences pazīmes. Taču literatūra notiek. Nekur tā nav zudusi. Ko gan nozīmē darīšana pāri saviem varoņiem ? - tas kaut kā izklausās pēc pārmetumiem ka autora varoņiem un to atlasei nebūtu nepieciešama suverinitāte. Nu tad ko darīsim - literatūru pārvērtīsim par liturģijas procesu vai piedāvāsim kā panaceju ieviest kaut kādas abstraktas ķecerības kategorijas? Nu, un ka kretīni? Da acīmredzot autoram ir iemesls šādu varoni uzvest uz sava darba skatuves, ja tas jau ir radies tātad jau ir cilvēki, kas dzīvo tādā realitātē, tā jau ir kļuvusi par mums līdzesošu realitāti. Noliegt to?

Par to rakstīšanu nejūtot - nav iespējama rakstīšana bez jušanas. Ja vēlies aptuveni citēšu J. Brodska tekstu, kur gan viņš paralēli ironizē un bliež sarkasmu par sentimentalitāti, tak tomēr:
"(..)un es varu dzīvot bez tevis,
kā tas ir redzams no šī teksta".
Cita lieta - vai teksts ir apveltīts ar to jūtīguma pakāpi, kādu tu vēlies redzēt tekstā, bet tad tā, atvaino, jau ir tava problēma un to nevajag padarīt par jaunākās literatūras problēmu, jo jaunākā literatūra pietiekami vitāli māk pašorganizēties. Vajag tikai nolasīt zīmes, kas par to liecina. Viss notiek. Literatūrā nav nekā lieka. Ja liekais vispār ir tad tas ir mūsu simpātijās, aizspriedumos un tradīciju žņaugos.

(Reply to this) (Thread)

jājājā :) literatūra ir ideāla, lasītājs ir pats vainīgs, ja viņam kaut kas nepatīk, ja lasītājam kaut kas nepatīk, tad tā ir viņa problēma :)))

// bet par to valodu - nujā. var arī dzīvu cilvēku uzskatīt par miesas jēlmateriālu un izvarot, noslepkavot, actiņas izdurt un pakaļā mietu iespraust. un nosaukt to par savu ideju, dzīvesskata paušanu. nosaukt to par pozīciju. nu un?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai tiešām vēlies, lai es tev to sāktu skaidrot. Nelāgi izskatīsies. Bet ja tu uzstāj, es tev varu arī neatteikt šādu pakalpojumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pasarg dievs, lai es uzstātu :) vēl jo vairāk, ja neglīti taisies izskatīties :)))

(Reply to this) (Parent)