Februāris 21., 2022
| 07:19 Kas ir tā frāze, ko jūs sakāt, kad esat reāli apņēmušies kādu sāpināt un atgrūst, vai arī kāda ir tā izturēšanās? Vai tā spoguļo tavas bailes un nedrošību vai varbūt ir palikusi pāri no bērnības? Vai tā ir reāli sāpinoša? Vai tā ir pašdestruktīva? Vai pretējā frāze ir kaut kas tāds, ko saki cilvēkam, kuru mīli un vēlies paturēt?
Manējā ir "man nesāp", palikusi pāri no bērnības, kad tas mēdza būt vienīgais, kā es varēju pretoties tam, kas notika. Kā atstumšanas frāze tā, manuprāt, ir diezgan bezjēdzīga (lai gan man šķiet, kā reiz es tiešām sāpināju cilvēku, to pasakot). Tā ir drausmīgi pašdestruktīva, jo, protams, lai to pateiktu godīgi, kaut kā sevi jānoved līdz tam, lai tiešām nesāp, un pēc tam atkal līdz tam, ka sāp (jo vispār jau tādām lietām būtu jāsāp). Un "tu mani sāpināji" ir frāze, ko es saku ļoti, ļoti reti un cilvēkiem, kas man ir ekstrēmi svarīgi vai kuros es esmu neprātīgi iemīlējusies.
/Weirdly enough, es nevaru iedomāties, kas ir frāze, ar ko vislabāk atstumt mani, droši vien tāpēc, ka "man nesāp" un attiecīgi. (Ā, nē, zinu, sāp šausmīgi un cilvēki to ir izmantojuši, bet reāli man no šīs frāzes ir tik ļoti bail, ka es nespēju to uzrakstīt.)
|
| 15:46 Bet vispār mācīt cilvēkiem pantmēru ir, like, the most satisfying thing EVER, jo dīvainā kārtā viņi to nezina, un tad tas nodarbības sākums ir "visi pārsteigti blenž uz mani un nesaprot, par ko es" un nodarbības beigās īzīpīzī bliež ārā amfibrahijus (vai pat anapestu), tu paspīdzini cilvēkus pusotru stundu, un pēkšņi viņi to māk. Citādi pasniegšana ir ilgs un sarežģīts process, kur tu nekad nezini, kas būs beigās, bet šis ir vnk ņam.
|
|
|
|