|
Septembris 5., 2021
 | 22:29
Trakākais ar tiem tamborīkļiem (nu, lielajiem un tiem, kas iet pa apli) ir tas, ka tu sākumā vari, teiksim, dienas laikā izdarīt diezgan daudz, un vēlāk (kā, piemēram, šodien) vari visu dienu ņemties un uzbliezt tikai, uh, neko. Es šodien, piemēram, izdarīju vienu trīsstūrīti, ko varam neskaitīt, un pēc tam 6 rindiņas. Un katrā no tām 6 rindiņām ir kādi 600 valdziņi, un reāli tas viss ir palielinājies par, uh, 3 cm uz katru pusi? Kas vienkārši šķiet nekas, nu, es redzu to darbu, un es lepojos ar to, ka nācās tikai vienreiz nošmugulēt aplami iztamborētu mazgabaliņu, bet tas reāli ir nekas un vēlāk būs vēl lēnāk un grūtāk.
Kas, protams, ir metafora visiem lielajiem pūliņiem kaut kā labā, ka neatkarīgi no tavas augošās profesionalitātes un prasmēm tu beigās attapsies ar faktu, ka esi veselu dienu knibinājies, lai izdarītu kaut kādu maziņu lietiņu lielā darbā, un jo lielāks ir tas darbs, jo mazāka būs tā lietiņa.
Jā, šodien es darīju to, nevis laboju rakstu, kas man ir jāizlabo 5 dienu laikā. Pieņemsim, ka šī ir mana svētdienas mācība.
/ atvēru to rakstu ar tiem komentāriem. esmu saņēmusi zaļo gaismu pagarināšanai par 500-1000 vārdiem, kas tehniski varētu atrisināt manu lielāko drāmu šī raksta sakarā. Mani strauji dzen uz priekšu fakts, ka konferencē es neperformēju slikti. Un dedlains. Un skaudrā apziņa, ka, ja es to nedarīšu, tad jutīšos sliktāk par to. Visas šīs lietas. Pieņemsim, ka šo vārdu uzrakstīšana ir mans dienas accomplishments (nu, vēl bez tiem 6x600 valdziņiem).
// I can do this. I can fucking do this, cilvēks, kas ir padirsis visu dienu, skatoties Star Trek: Voyager, totāli ir pelnījis pārliecību, ka coffe, black fuels the universe.
|
| 23:37
"No," said Darcy, "I have made no such pretension. I have faults enough, but they are not, I hope, of understanding. My temper I dare not vouch for. It is, I believe, too little yielding--certainly too little for the convenience of the world. I cannot forget the follies and vices of others so soon as I ought, nor their offenses against myself. My feelings are not puffed about with every attempt to move them. My temper would perhaps be called resentful. My good opinion once lost, is lost forever."
"That is a failing indeed!" cried Elizabeth. "Implacable resentment is a shade in a character. But you have chosen your fault well. I really cannot laugh at it. You are safe from me."
"There is, I believe, in every disposition a tendency to some particular evil--a natural defect, which not even the best education can overcome."
"And your defect is to hate everybody."
"And yours," he replied with a smile, "is willfully to misunderstand them."
/Jane Austen: Pride and Prejudice/
|
|
|
|