|
Decembris 28., 2018
 | 10:19
Reizēm ir tā sajūta, ka tepat, tepat blakus, aiz pavisam plānas realitātes/maģijas kārtiņas, ir cita pasaule, kurā es esmu aizgājusi pa citu ceļu vai kurā ar mani nav notikuši daži laimīgi negadījumi, un es esmu tepat, šai pašā vietā, bet pavisam citāda, klusāka, nelaimīgāka, tālāka no sevis, no cilvēkiem.
Tai sajūtai līdzās ir arī cita sajūta: ka tepat blakus ir cita realitāte, kurā kaut kas ir noticis citādi, un es esmu citāda, priecīgāka, drosmīgāka, dzīvāka, laimīgāka. Pasaule, kurai ir bijis vairāk enerģijas, lai notiktu grūdiens, lai notiktu mazs laimīgs brīnums.
Varbūt - skatoties šādā veidā - ir darbības, kas šajā laika līnijā ir traktējamas kā "kļūdas" vai vismaz "muļķības", bet citā laika līnijā tās ir novedušas pie kaut kā īsta. Varbūt ir dažas tādas darbības, kas ir jāveic nevis tāpēc, ka tās būs veiksmīgas, bet tāpēc, lai radītu šo bifurkācijas punktu, šo alternatīvo pasauli, kurā viss ir citādi. Ja pietiekami daudzās pasaulēs mani es - mēs - piespiežamies realitātes sienai, tad vienā no šīm pasaulēm siena pavērsies un sāksies kaut kas cits; un, jā, visās pārējās vēl arvien būs palikušas tās manas versijas, kam neizdodas, bet būs tā viena, kurā izdevās.
Un ir vērts to darīt, pat ja tu ļoti, ļoti labi zini, ka *tavai* pasaulei pietrūkst enerģijas, lai notiktu mazais, muļķīgais brīnums, tāpat kā tavu pasauli kādreiz izveidoja kāda cita tevis versija, kuras pasaulei pietrūka enerģijas brīnumam, tāpat kā arī viņu izveidoja vēl kādi citi cilvēki kādā citā pasaulē, kurā tevis varbūt nemaz nav.
(Un vēl ir vērts to darīt tāpēc, ka ir tādas dienas, tādi laiki, kad atstarpe starp šīm pasaulēm ir maza mazītiņa, membrāna ir plāna un vibrējoša, un es gandrīz vai varu pastiept roku un pieskarties tai otrai sev, un dabūt zeltainus putekļus uz pirkstu galiem.)
|
| 17:19
Un reizēm ļoti, ļoti gribas izdomāt sevi no jauna, priecīgāku, muļķīgāku, bērnišķīgāku sevi; droši vien tas ir saistībā ar tuvojošos dzimšanas dienu, ibo man nudien varētu būt tā, ka tuvojas tas vecums, kad ir ļoti nopietni jāpiedomā pie tā, lai nekļūtu pārmēru pieaudzis, nopietns un kontrolēts. Jo īpaši ja tuvojas arī visādi grādi (ne tie, kas parasti, bet tie, kas akadēmiski) un kas tik vēl ne.
Tas ir nenormāli, nenormāli grūti, nu, nebūt nopietnai, nerēķināt piecus gājienus uz priekšu, visas tās parastās lietas, kas pēc zināma laika nāk automātiski.
Nenormāli grūti kaut uz mirkli noticēt, ka pasaule tevi nepievils, ja tu vienkārši paļausies uz to.
Nenormāli grūti atļaut sev to, ko es totāli atļautu jebkuram citam cilvēkam. Piedot sev to. Darīt to The Fool lietu, kurā tu vienkārši sper soli pāri klints malai, lai arī saprāts aiz muguras rej un rausta, neej, neej, neej, vai tad tu neredzi, vai tad tu nesaproti, tas taču ir tik bīstami.
Nekas nav bīstami. Pareizāk, ļoti daudzas lietas vienkārši NAV bīstamas. Biedējošas, bet ne bīstamas.
Kas tas ir par mehānismu, kas liek kādā brīdī darīt tikai un vienīgi to, kas ir droši? (Ja tu, cilvēks, esi iepriekš izgudrojis sevi no jauna un kā pilnīgi citu cilvēku, tādu, kurš ir gudrs un kontrolēts un cienīgs, droši vien tā.)
Bet es neesmu tas cilvēks, es negribu būt tas cilvēks, un man tas cilvēks nekad nav nācis par labu.
|
|
|
|