|
Jūnijs 8., 2018
 | 11:51
Prezentācija done, laikam bija OK (es, protams, pamanīju tikai to, ka nemāku pateikt "hegemonic" un "discourse"). Reprospektīvi labi, ka uzrakstīju plānu "atslēgas minūtes galvenajiem slaidiem", bet ne referātu, jo nu runājot vismaz var izvairīties no tā, ko nemāk, nu, izrunāt.
29 min no 30, miljons jautājumu, ahhh. Visi tagad grib izlasīt :D
/reProstektīvi, happy happy happy, un tagad pirmo reizi pa daudzām dienām uz peldētavu ar bērniem, fuck yeah
|
 | 21:23
Bet vispār, kas mani reāli pārsteidz, tas pieņēmums, ka cilvēki, kas daudz maisās apkārt pa visvisādu LGBT+ vidi, tipa kā es (nu, vai, pareizāk, kaut kā vislaik trāpās, vai es pat nezinu, kas tas ir, nu tb nav tā, ka es staigāju apkārt un pievelku LGBT+, bet reāli nu rekur ir un tur arī, da povsjudu viņi ir) - vārdsakot, tas pieņēmums, ka šitiem cilvēkiem nenormāli patīk visi LGBT+ cilvēki (a.k.a. "homofīlija"). Nu ne tak, normāli besī ārā reizēm, izkretinē, reizēm šķiet augstprātīgi, reizēm nejauki, reizēm "džīzas, pizģec, kāpēc tev šitais jociņš likās smieklīgs, what the fuck is wrong with you", un reizēm atkal sēdi un skaties un jūti, ka "ahhh, ja viņš vēl vienreiz tā pagriezīs galvu, tad es būšu iemīlējusies forever, nu labi, būsim godīgi, es jau esmu drusciņ iemīlējusies un biju pirms gada vai diviem". T.i., visas tā pašas sajūtas, kas mēdz būt, tiekoties ar jebkuru cilvēku grupu. Šis tas reizēm ir vieglāk, šis tas reizēm ir grūtāk, bet nu nekas dikti liels vai būtisks.
|
|
|
|