|
Augusts 21., 2017
 | 10:29
Tātad.
Worldcon bija fucking awesome. Milzīgi cilvēku bari, un katru stundu kādas 6-7 lietas, kas notiek, no kurām parasti gribas vismaz 2. Un turklāt tur bija viss, nu, t.i., tu vari iet uz lekciju, kurā četras dažādas transpersonas (t.i., ja pareizi atceros, patiešām dažādas, jo "nu kā, trans- taču nozīmē operāciju, citādi nekā nav") stāsta par to, kā rakstīt YA gabalus un "beidziet tak vienreiz ar to gender disphoria" (kas būtu bijusi arī mana kļūda, rakstot par klasisku transpersonu) vai uz lekciju par marsa terraformēšanu, vai (kā ļoti bieži izvēlējos es) vienkārši ieblandīties kaut kur un ļaut sevi pārsteigt (šādā veidā es paklausījos normālu tuvo austrumu diršanos par fantasy tropiem un uzzināju, ka Oktāvija Batlere ir kaut kas tāds, ko man būtu točna jāzina, nu paskatieties kaut vai uz šo aprakstu: "Butler followed Clay's Ark with the critically acclaimed short story "Bloodchild" (1984). Set on an alien planet, it depicts the complex relationship between human refugees and the insect-like aliens who keep them in a preserve to protect them, but also to use them as hosts for breeding their young. Sometimes called Butler's "pregnant man story," "Bloodchild" won the Nebula, Hugo, and Locus Awards, and the Science Fiction Chronicle Reader Award.")
Bērni bija fucking awesome, gan Džonatans, kuram ēst nedod, tikai pastaigāt pa lekcijām (nu tā, ka man tiešām nav skaidrs, ko un kad viņš ēda, jo jāstaigā taču pa lekcijām), gan Lia, kas pārmaiņus nodarbojās ar crafts un rūpējās par Stellu, gan Stella, kas dauzījās kā viens zvērs un vienlaikus brīnišķīgi turējās
Teamwork arī bija brīniškīgs
Ajmīn aizbraukt ellē ratā uz Somiju ar visiem bērniem, nenormāli nogurt, bet vienlaikus respektēt otra cilvēka dīvainības un vajadzības, ne reizi nesakasīties, ne reizi neprasīt no otra to, ko otrs nevar sniegt
(Un tad aizbraukt mājās, pagulēt uz momentā sakasīties par feminismu vai par ko nu mēs tur parasti kasāmies)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |