|
Jūlijs 29., 2017
 | 22:20
sen nebiju ievērojusi, ka nonfic grāmatas var radīt būtisku atšķirību noskaņojumā
nesen lasīju Le Gvinas "words are my matter", kas ir labākā grāmata par literatūru, ko esmu pēdējā laikā lasījusi, lasīju un domāju "omg ja es varētu būt drusciņ kā viņa, kādreiz tāltālos laikos" (un vienlaikus jūtos fine ar to, kas es esmu) (un biju laimīga)
tagad lasu intervijas ar Silverbergu, viņš ir tikpat gudrs un pieredzes bagāts, bet akdies kāds garlaicīgs, iedomīgs un nekāds tips, viņš pat nav pretīgs, vienkārši viss tāds "man ir astoņdesmit, es katru vakaru ēdu citā restorānā, un, runājot par grāmatām, pārstāstu to sižetu", tā, ka man rodas aktīva vēlme nekad neko nerakstīt un panākt, ka man nekad nav astoņdesmit.
"I've done some things that might be considered excessive, but I have done them moderately." mans dies, kas tas par cilvēku, kas šitā prot par sevi padomāt?
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |