|
Septembris 11., 2015
 | 08:19
Tātad, kamēr es pati neaizmirstu, ko no potenciālajiem hugo nominantiem esmu lasījusi/klausījusi/redzējusi:
Īsais stāsts:
Erica L. Satifka: Bucket List Found in the Locker of Maddie Price, Age 14, Written Two Weeks Before the Great Uplifting of All Mankind - cilvēcisks, personisks un precīzi uzrakstīts stāsts pre-virtualizācijas pasaulē, jes.
Novella:
Brandon Sanderson: Perfect State - atjautīgs, aizraujošs un labi uzrakstīts gabals post-virtualizācijas pasaulē; mani gan drusku apbēdināja tas, ka beidzās ar tvistu un kuslību, nevis kaut kā izdarīšanu, bet tas ir sīkums - kopumā jes
Romāns:
Naomi Novik: Uprooted - tas, kas notiek, kad Eksorcists izdrāž Džeinu Eiru un viņiem piedzimst bērniņš, neapšaubāmi mīlīgs un vilinošs bērniņš, kas drusku atsit Mitago mežu. Labs lingvistiskais pamats maģijas valodai. Vispār jēdzīgi uzrakstīts. Comfort food līdz brīdim, kad kļūst skaidrs, ka maģijas sistēma ir sliktākajās Lukjaņenko tradīcijās un asociācijas ar Mitago mežu ir pilnīgi šķērsām, jo autore for some fucking reason vispār nav pieskārusies kautkādam zemapziņas slānim, es pat nezinu, kā tas ir iespējams romānā par senu, bīstamu mežu, bet acīmredzot ir. Nea.
Ken Liu: The Grace of Kings - fantastiska tālo-austrumu-viduslaiku pasaule, kruti izdomāti notikumi, viss tāds vizuāls un smuks, un negaidīts. Mīnusi: 1) varoņi netiek tālāk par "interesantu uzstādījumu", ajmīn seriously, galvenais varonis tiek uzskatīts par besīgi krutāko cilvēku ever, jo viņam vienīgajiem no tās visas varzas piemīt spēja uz pašrefleksiju?! 2) nu i nahuj tie dievi tur bija vajadzīgi? tb it kā smuki, bet "es te ieviesīšu dievus, lai nodarbojas ar deus-ex-machina risinājumiem, un tu nevari iebilst, jo dievi ir grāmatas varoņi" ir, emmm, smieklīgi tikai pirmajā reizē, un pat tad tas nebija domāts smieklīgi 3) āāā šitā tieksme moralizēt un piekārt Dzīves Gudrību visam, zajebaļi. OK, tā ir kultūras lieta (nevar saprast, autora vai autora izveidotās pasaules), bet nu pizģec. Un tad vēl visi tie highlighteri kindlē, kas padara to visu vēl kretinējošāku. -- Kopumā nevar saprast, meibī.
Related work:
Theophilus Pratt: John Scalzi Is Not A Very Popular Author And I Myself Am Quite Popular: How SJWs Always Lie About Our Comparative Popularity Levels - parodija par Vox Day grāmatu par Džonu Skalzi; sākumā nepatika (man vispār žanrs nepatīk), bet, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk patīk - reti tomēr gadās, ka cilvēks uzraksta parodiju, kas nav "pāršauta pār strīpu" un nešķiet aizvainojoša, drīzāk empātiska; meibī
Long dramatic form:
Ex Machina - vizuāli spēcīgs un psiholoģiski pamatots skatījums uz AI problemātiku, jes.
Short dramatic form:
Theophilus Pratt: John Scalzi Is Not A Very Popular Author And I Myself Am Quite Popular: How SJWs Always Lie About Our Comparative Popularity Levels, read by John Scalzi - lai kā man nepatiktu parodijas, šim konkrētajam lasījumam es nespēju turēties pretī, jes
|
|
|
|