|
Februāris 25., 2015
 | 15:47
Vot domāju par to Bankovska rakstu un vieglo "pizģec, pizģec, cik rakstniekam būt ir grūti" drāmu komentāros. Atšķirība starp "mūsdienām" un "agrāk" jau ir tikai tā, ka agrāk rakstnieki zīmējās ar savu vientulību, savu ciešanos savām ciešanām, savu nesaprastību. Nu un tagad, kad izrādās, ka vienatne, mērenas ciešanas (ie "not being totally numb") un mērena nesaprastība (ie "noslēpums") ir pozitīvas īpašības, rakstnieki sāk zīmēties ar savu drāmu par to, kā viņiem tādiem introvertiem cietējiem bļin tagad pilnīgi jākomunicē ar cilvēkiem!!! (Nu labi, ar šito sāpi es vairāk identificējos nekā ar "neviens ar mani nerunā" sāpi, bet enīvej.)
Pavisam konkrēti aizrijos es pie šī te raksta par tēmu, kurā figurē citāts: "However, as I emphasise to the fledgling writers who come and attend my Guardian Masterclass courses, writing novels for a living is hard – unimaginably hard, for those who have not tried it. I cannot imagine that it is less complex than brain surgery, or, indeed, the proverbial rocket science. To master dialogue, description, subtext, plot, structure, character, time, point of view, beginnings, endings, theme and much besides is a Herculean labour, not made more appealing by the fact that you always – always – fail.""
Nopietni? NOPIETNI? Brain surgery? Could you be any more humble?
Vienīgais, ar ko es viņa tekstā varu identificēties ir "you always - always - fail", bet tas failure ir inherents rakstīšanā kā tādā; t.i., tajā, ka tu mēģini pārtulkot viena cilvēka pasaules izjūtu citiem cilvēkiem saprotamā pieredzē vai pat mēģini pārtulkot savu priekšstatu par kāda cita cilvēka pasaules izjūtu vēl citiem cilvēkiem (vai viņam pašam) saprotamā pieredzē, kas ir pretty much impossible. Literatūra pastāv nevis tajā, ko tu gribēji uzrakstīt vai tajā, ko cilvēki no tā (ne)saprata, bet kaut kur tajā maģiskajā telpā starp autoru un lasītāju, un, ja tu esi tāds kontrolfrīks, ka nespēj dīlot ar dažādām interpretācijām un izpratnēm, tad varbūt nevajadzēja kļūt par rakstnieku.
Jā, rakstnieka darbam ir daudz mīnusu, gan ne lielāku kā Maksimas pārdevējas vai neiroķirurga darbam, nu tādi normāli mīnusi. Ja tam pieiet kā darbam, nevis kā sava ego spodrināšanai, tad vispār viss ir lieliski.
Plusu ir daudz vairāk.
Tur ir ļoti daudz brīvības (it īpaši tad, ja tu pārāk nekreņķējies par to, vai izdosies uzbliezt bestselleri).
Tur ir ļoti daudz jaunas informācijas, ļoti daudz visa kā tāda, ko apgūt un izprast. (It īpaši tad, ja tu paraksties uz visādiem dīvainiem piedāvājumiem, nu tur "vai tu negribētu publiski lasīt smieklīgu eseju par to, ka esi sieviete?")
Tur ir milzīga iespēja NEsačakarēt savu dzīvi. Protams, ja tu esi tendēts uz to, ka čakarē dzīvi sev un citiem, tad kā rakstnieks tu to vari darīt daudz sekmīgāk, bet tas strādā arī otrā virzienā, un man šķiet, ka tam arī būtu primāri jāstrādā otrā virzienā.
Bet nu tā imaginārā nepieciešamība socializēties jau nu nav nekāda lielā drāma. Nevajag jau patiesībā "socializēties", nu tb par visām varītēm grūst cilvēkiem rīklē savas grāmatiņas n shit; pilnīgi pietiek ar to, ka tu sociālajos tīklos neesi pilnīgs kretīns.
Nu, un ja esi, tad you're screwed neatkarīgi no tā, vai esi rakstnieks vai ne.
|
|
|
|