|
Decembris 15., 2014
 | 21:49
Man reizēm šķiet, ka man ir kaut kāds dienas darbs nevis tikai tāpēc, ka es esmu tāds caurkritis rakstnieks, kas ar savu rakstniecību nespēj naudu nopelnīt, bet tāpēc, lai es būtu spiesta vismaz dažas stundas dienā būt kaut nomināli normāla.
Tās rakstīšanas/rediģēšanas dēļ es vislaik šūpojos starp "haha, es esmu tik awesome" un "akdies akdies, kā var būt tāds lohs" un "ok, skaidrs, šito vienkārši nav iespējams izdarīt tā, kā es gribu *griež vēnas*", un atpakaļ uz "haha, es esmu tik awesome".
Un augstākminētais, starp citu, ir pats galvenais iemesls, kāpēc es nelabprāt uzskatu draņķīgas grāmatas par draņķīgām; vienkārši tāpēc, ka, lasot tekstu, es nejūtu to autora šūpošanos starp elli un paradīzi, bet zinu, ka tā tur noteikti ir bijusi. Es pat nezinu, kurā citā mākslas paveidā ir tik daudz neredzamu pūļu; baletdejotājiem vismaz ir lauztie kauli, ko parādīt.
Es te nežēlojos/nelielos/žēlojos/lielos, nevermind.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |