|
Decembris 2., 2014
 | 19:55
Ir Prozas Lasījumu pirmā diena, un es sēžu mājās ar lieliskiem attaisnojumiem (slimu bērnu un darbu). Un domāju par to laiku, kad pirms daudziem gadiem pārtraucu rakstīt, lai kaut ko atsāktu tikai pēc vairākiem gadiem un angliski, bez plāna atgriezties latviešu literatūrā.
Toreiz, protams, tas bija ļoti pareizs lēmums, jo es rakstīju slikti. Un, protams, bija personisks aizvainojums, jo cilvēki varēja man pateikt, ka es rakstu slikti, bet nedeva padomus, kā rakstīt labi. (Ne jau tā, ka viņiem tas būtu obligāti jādara, un "kā rakstīt labi" nav tēma, ko var izvērst steigā paskrienot garām tajos pašos prozas lasījumos, vai pat paņemot manu stāstu kā vienu no 20 literārajā akadēmijā.)
Bet tas nebija vienīgais iemesls. Es biju pārāk dziļi iekšā visā tajā latviešu literatūras scēnā, tajās aizkulisēs, kur cilvēki seko līdzi, teiksim, Kultūrkapitāla piešķīrumiem, un domā "ahā, šo te projektu VKKF nogremdēja, un cik ērti, ka tūlīt pēc tam tiek iesniegts cits, līdzīgs, bet pareizāku kandidātu veidots projekts". Es biju pārāk dziļi kaut kādās sirreālās dusmās, aizvainojumā, aizdomās un piesardzībā.
Tad, kad es samācījos rakstīt tā, ka vismaz pati zināju, ko gribu uzrakstīt, un pati spēju noteikt, kam ticēt un kam ne, es piesardzīgi, ar vienu kāju, atgriezos tajā visā, iedomājusies, ka es spētu būt labāks cilvēks, ka es spētu būt kā tie daži, kas patiešām spēj ļaut, lai tas viss viņus neskar - kas spēj to visu pat neredzēt, kur nu vēl ļauties ievilkties šajā maziskumā.
Iespējams, kādu laiku man tas izdevās.
Bet tagad vairs ne. Tagad es atkal esmu izjutusi dusmas, aizvainojumu (pie tam pilnīgi bezpersonisku, jo mani tiešām neviens nav kaut kā aizskāris vai pat gribējis aizskart); aizdomas un skumjas. Skatījusies uz to imagināro literatūras eliti un uztvērusi nopietni viņu imagināro elitārismu (pie tam ne jau tā, ka no viņiem kāds būtu apgalvojis, ka ir elitārs vai kaut kādā veidā nosaka literatūras procesus, tas viss ir manā galvā).
Rūpīgi un prātīgi skaidrojusi, ka problēma nav naudā. Jo problēma patiešām nav naudā. Es nezinu, kur ir problēma (kā jau teikts, ļoti iespējams, ka problēma ir manā galvā).
Tam pat nav īstas nozīmes, kur tieši ir problēma. Vienkārši es sev tāda nepatīku. Tāda, kas klusībā dusmojas, tāda, kas domā "es to izdarītu labāk" vai "nu kā tā vispār var pateikt". Es negribu būt tas cilvēks, un vēl jo mazāk es gribu būt tas cilvēks ilgstoši; tas viss rūgtums taču nenodara neko, it neko labu, ne man, ne maniem tekstiem, un vēl jo mazāk latviešu literatūrai vispār. (Latviešu literatūra, protams, no tā tiktu vismazāk ietekmēta; bet es un mani teksti gan.)
Šoreiz es droši vien nepārtraukšu rakstīt, vismaz ne uz ilgu laiku.
Es nezinu, vai es pārtraukšu rakstīt latviski.
Es nezinu, vai ir iespējams būt tādam cilvēkam kā es un vienlaikus būt gan iekšpusē - rakstot latviski, turpinot strādāt literārajā akadēmijā - gan ārpusē - nedomājot par to visu, ļaujot tam visam slīdēt sev pāri. Ja es nevaru, tad nevaru, tad jāiet vēlreiz no tā visa prom.
(Nē, es neesmu un tuvāko 10 gadu griezumā droši vien nebūšu tas cilvēks, kas spēj pats stāvēt tam visam pāri; es apbrīnoju tos cilvēkus, kas var, bet tā neesmu es.)
Es nezinu, kurā brīdī es saindējos ar domu, ka varu kaut ko mainīt, uzspridzināt sistēmu no iekšpuses, kāda smieklīga doma (un cik smieklīgi, ka es par to rakstīju ilgi pirms apzinājos, ka pati to daru).
Kāda tam visam morāle? Nekāda; vienkārši labāk vienreiz uzrakstīt, ka es esmu slikts cilvēks un tad domāt, ko darīt tālāk, nevis visu laiku galvā sacerēt šo ierakstu.
Un publiski nevis tāpēc, lai no kāda izdīktu "uķipuķi pai" (es šoreiz tiešām apvainotos par uķipuķi pai, tā nav adekvāta atbilde uz frāzi "es esmu slikts un dusmīgs cilvēks"), bet tāpēc, lai atcerētos, ko esmu sev apsolījusi.
Izdomāt, ko ar sevi darīt.
Optimāli, ja līdz jaungadam.
Definēt, kā es pamanīšu, ka neturu solījumu.
Un izlemt, no kā atteiksies, ja izrādīsies, ka tiešām neturu.
|
|
|
|