|
Septembris 4., 2014
 | 10:14
Es jau kaut kad esmu teikusi (daudzkārt), ka prozas rakstnieks vienā brīdī var aizmirst par "iedvesmu", nu tb to figņu, kad tu viss tāds sēdi sveču gaismā, vīraka aromātā, pilnīgā klusumā un vārdi plūst no tavas spalvas kā zeltīta upe.
Bet, par laimi, to pilnībā aizvieto tas high, ko tu noķer, kad vienā mirklī pēkšņi viss tavs teksts meiko sensu, kad viss sakrīt pa gropītēm, pagriežas un atveras, un wow.
It īpaši tad, ja pusminūti pirms tam tu esi gremdējies pārdomās tipa "fak, šis ir garākais teksts, ko es jebkad esmu uzrakstījusi, un tam ir tik nejēdzīgi sūdīgas beigas, pilnīgi nekādas beigas, ka man tas viss gabals ir vienkārši jānogalina, jāsadedzina un pelni jāaprok".
Protams, šis nobeigums viņu firmly izceļ no Zvaigznes ABC plauktiņiem un ieliek kaut kur Dienas Grāmatas intelektuālā piedzīvojuma plauktiņā (tiesa, intelekta tur nav daudz un piedzīvojumi arī tādi ar dievu uz pusēm), bet nu no otras puses Zvaigzne ir bijusi tik iecietīga pret maniem radošajiem meklējumiem līdz šim (ajmīn sīriosly, Jēzus ķirzaka - kas būs tajā sf/f izlasē - ir stāsts, par kuru Satori varētu pateikt tipa "wtf kas tas tāds, beidz lietot narkotikas un tad parunāsim par publikāciju... kaut kam citam"), ka varētu teorētiski turēt pirkstus krustām un cerēt uz to labāko.
Pieņemot, ka tās manas vakar izdomātās beigas strādā un es spēšu to visu blāķi saķīlēt un padarīt lasāmu, protams.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |