|
Maijs 8., 2014
 | 17:31
Vispār šai krīzītei bija jābūt jau sen, acīmredzot tikai tagad es esmu apstājusies, lai padomātu, padomātu un pārbītos
Visi tie literātu konkursi, visi semināri-aicinājumi-gada balvas-kultūrkapitāli, viss tas, par ko nāk valsts nauda un atzinība, tas viss ir tāda sistēma, kas tevi izmaļ cauri un aprij - es mēģinu tikai pa maliņu, tā piesardzīgi, varbūt pat kādu izdosies izvilkt ārā - bet sistēma gaida ar milzīgiem žokļiem un HLAPC, žokļi aizcērtas, un katru reizi tu domā, kurā pusē tu esi, vai šoreiz ir izdevies izsprukt cauri sveikā (vai tad, ja tu neizspruktu cauri sveikā, vai tad tu to pamanītu?)
Visi tie cilvēki, kas ir atkarīgi no valsts naudas un ļauj, lai tā valsts nauda, šī vajadzība pēc atbalsta, pamazām viņus saēd (un man nav nekas pretī pret to, ka kultūrai dod naudu, vai pret to, ka cilvēki piesakās uz naudu, vai ka viņus atbalsta, whatever, es pati laiku pa laikam iekuļos kādā projektā ar valsts naudu fōnā) - vienkārši pienāk viens mirklis, kad viņi par to sāk domāt kā par vērtību, "valsts iedeva naudu, značit esmu vajadzīgs, neiedeva naudu, značit neesmu vajadzīgs"
Un tad tie cilvēki, kas kaut ko lemj, visās tajās konkursu žūrijās (jess, jess, es esmu konkursu žūrijās), vienubrīd tas ir hihi haha šito izaudzināsim, šito profilaktoriski nepaņemsim, lai raksta dzeju, whatever - un tad vienu brīdi HLAPC un cilvēkam tiešām šķiet, ka viņš ar savu žūrijas lēmumu kaut ko izšķir, saproties, citu dzīvēs, ka tam ir kaut kāda reāla un fundamentāla nozīme to autoru dzīvē, da sūds par autoriem, tam ir fundamentāla nozīme latviešu literatūras nākotnē
Un tad vienā brīdī HLAPC un autoriem arī šķiet, ka tam ir kaut kāda nozīme, un neviens jau neslēpj, ka literatūras vērtēšana ir subjektīva, un ko viņi no tā secina - nē, ne jau to, ka tas viss ir bulšits un fufelis, teijāteris dīķa maisīšanai; viņi secina, ka vajag pielabināties, izkalpoties, iepatikties vai vismaz turēt muti un nelekt acīs; un arī man ir tāpat, gribas turēt muti un nelekt acīs - es gan sev mēģinu teikt, ka vienkārši tas cilvēks mēdz skaļi un nesakarīgi kliegt un man riebjas, bet varbūt tur ir kas vēl
Un tad pavisam skumjš HLAPC - kad tie autori, kurus sistēma ir izspļāvusi kā liekus, kā neērtus, kā nevajadzīgus - nē, protams, ne visi, bet daļa no viņiem kārpās atpakaļ, dusmojas, sūdzas - kāpēc mani neviens neaicina, kāpēc mani neviens nepasludina, kāpēc mani neviens nemīl - nu par ko? Tu esi labā kompānijā, jā, patiešām labi autori ir ārpus sistēmas, tā vienkārši ir (un daži saka, hmmm, varbūt varētu taisīt paši savu sistēmu, mums to viņu veco sistēmu nevajag, bet mēs uztaisīsim tādu maziņu un pašaprīsimies)
Un nav jau tur slikti iekšā, sistēma gremo lēni un labi, tikai tiem, kas ir iekšā, tāda kā plēvīte pāri, visu laiku cilvēks kā cilvēks, un tad pēkšņi HLAPC un vairs nav, balss aiziet citā reģistrā, frāzes visas vienādas, dramatisms balsī, nu tik būs, sistēmai draud briesmas (tās viņai draud jau desmitiem gadu), nebūs sistēmas, literatūras arī nebūs (ja tas nebūtu svarīgi tad mēs visi par to neuztrauktos ja mēs visi par to neuztrauktos vai tas būtu svarīgi?)
Bet varbūt man pašai plēvīte pāri, nopurinos un pasmejos, un neņemu neko pie sirds, tikai šodien, bet tas arī tikai tāpēc, ka apstājos un padomāju un pārbijos, atvērs baltvīnu, būs vieglāk.
|
|
|
|