|
Marts 5., 2014
 | 08:53
Bet viens, ko es nesaprotu, tas ir tie pieaugušie, kas lieto argumentu "vecāki mani sita/lamāja/pazemoja, un tāpēc es zinu, ka tas ir pareizi, bērnus vajag sist/lamāt/pazemot, re, kāds es labs cilvēks izaugu". Nesaprotu nevis pašu "bērnus vajag sist" viedokli*, nesaprotu to, kā var nevis vienkārši tikt pāri pazemojumam un dusmām, kā var nevis piedot, bet pieņemt, ka tas ir bijis pareizi. Kas tas ir - vai tas ir tas, ko man savulaik mēģināja iestāstīt, tipa "tevi mīl un šī ir mīlestības izpausme", un pēc tam cilvēki nespēj atteikties no sišanas, jo citādi būtu jāapšauba mīlestība? Vai arī vienkārši galvā kaut kādi vadiņi citādi savienoti un nekādas dusmas/pazemojums nemaz nerodas, tikai paklausīgs "jā, mani vajag sist, paldies, ka ieguldāt darbu manis audzināšanā" (bet jopcik, par ko tad sist tik prātīgus bērnus)?
*ja nu gadījumā kāds principiāls bērnu sitējs jūtas dikti aizvainots, ka es viņu nesaprotu, ēēē... tas ir kā, to, ka tevi sit, uzskati par pareizu, bet par to, ka tevi nesaprot, dikti sašujies?
/ bija vēl viens cilvēks, kas mani bērnībā pēra - Elzas tante, kas mani mēdza pieskatīt. Nu, es viņai neklausīju, viņa man solīja "teterkāpostus" vai "piecpadsmit", un tad bija baigā jautrība, kad es bēgu prom pa dzīvokli, un viņa mani beigās noķēra un uzskaitīja, ja nemaldos, es pat skaitīju līdzi. Nekāda aizvainojuma. Bet nu pedagoģiskā efekta arī nekāda, diena bez teterkāpostiem bija zaudēta.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |