|
Augusts 9., 2013
 | 17:05
Izlasīju šo follow-apu tam tur Times rakstam par child-free ļaužiem.
Nu lūk, un raksts beidzas ar frāzi Fellow parents, how many non-parents do you count among your closest cohort, and when did you make those friends?, uz kuru es savā šībrīžmelahnōliskajā garā gribēju atbildēt ar "nuprotamsvissirslikti man nav draugu", bet tad sapratu,
1) ka no maniem draugiem lielākā daļa ir bez bērniem,
2) ka lielu daļu savu (bezbērnu!) draugu es esmu iepazinusi periodā, kad man jau bija vismaz viens bērns,
3) ka pat tos, kurus es formāli pazinu pirms-bērna posmā, es vēlreiz atradu un atklāju viņu potenciālu pēc-bērna posmā,
4) ...un tagad es pat esmu pietiekami nobriedusi un droša savā mātišķumā, lai varētu draudzēties ar jaunajām māmiņām un tolerēt (vai pat ar aizrautību iesaistīties) kakas krāsas saruniņās, kas pie pirmajiem bērniem man likās baisākais faktors visā tajā mātes padarīšanā.
Tā ka varbūt tas, kas man reāli pietrūkst (un vienmēr ir pietrūcis) ir bērnudārza stila draudzēšanās, nu tur meiteņu šu-šu-šu, es tagad ar šito draudzēšos, bet to aprunāsim, un WIII mēs esam best-friends-forever!!!, bet šitāda stila draudzēšanās prasa nevis child-free, bet brain-free dzīvesveidu.
Ar ko arī paziņoju savu sūrošanās un pašžēlošanas periodu par pabeigtu, 3 h ir pilnīgi pietiekami. :)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |