|
Jūlijs 15., 2012
 | 19:41
Reizēm ir tā, ka tu pats savā dzīvē pamani bifurkācijas punktu - to vienu mirkli, sekundes desmitdaļu starp A un B, un tu izvēlies vienu (kas nu tā par izvēli daudz, nejaušības tikai), bet turpini redzēt otru, jo šie visumi ir gandrīz vai saskārušies, un tad tie palēnām aizslīd, viens mirklis, nākamais, tu esi šeit un vienlaikus citur, un tad atkal tieši tikai
šeit un nekur citur; un tad atkal (visnepiemērotākajā mirklī, heh) tu atkal ieraugi to otru sevi, un jau pavisam tālu un svešu un tā nevar būt tā taču neesmu es.
Nupat sēdēju pie jūras, skatījos, kā bērni dauzās milzīgā vējā pusmetra viļņos, un vairs neko par to otru nezināju.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |