Marts 23., 2011
| 22:08 ir neredzams suns kas staigā man blakus suns ar skābes izplaucētu rīkli viņš nerej viņš nerūc viņš iekodis zobos ķēdi un skatās tāpēc tu nerunā tāpēc tu neskaties manī tu zini - man blakus ir suns un es pat necenšos viņu turēt (tu baidies to redzēt)
ja es uzlieku roku viņam uz galvas tad raudu tāpēc es nelieku roku viņam uz galvas tāpēc tu nezini ka mans suns nav dusmīgs viņš tikai ir dzēris par daudz un tāpēc man jāsmilkst par viņu tāpēc es esmu cilvēks kam neesi blakus tur blakus jau ir klusējošs suns kas izdzēris visas pasaules skābes
|
| 23:07 Baigi jocīgi ar tām disharmoniskajām figņām, tb ir disharmonija, kas man ļoti patīk - gan dzejā, gan jo īpaši mūzikā, gan glezniecībā, tāda vainīga bauda aļa "jā, man patīk Reznors un Šīle", un ir disharmonija, kas man derdzas un šķietas organiski nepieņemama, lai arī - nu, disharmonijai taču jābūt disharmoniskai, tur tak nevar piesieties pie mākslenieciskām problēmām (un bieži vien pat nav īsti par ko)
varbūt tas ir paša autora attieksme, kas sit cauri, kaut kāds "es esmu labāks par jums" moments (un atkal: nav jau tā, ka lielākā dala cilvēku/autoru nekad nekad nedomātu, ka ir labāki par citiem, bet dažiem tas sit cauri, un tur neko nevar padarīt, pēc korķa!)
vai varbūt kaut kāds mīlestības trūkums, mīlestības aizmiršana, izslēgšana no spēles pavisam?
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |