|
Janvāris 20., 2011
 | 01:01
Eu, psīcholoģijas studenti, pastāstiet, kā psihdakteri nonāk pie saviem secinājumiem par to, ka tāda-un-tāda-figņa-bērnībā visbiežāk noved pie tāda-un-tāda-rezultāta pieaugušam cilvēkam? Pieņemu, ka ir statistika, ko izvelk no ļautiņiem, kas nonākuši cietumos/traķenēs, no tās var kaut ko dabūt ārā (nu, tur "x% izvarotāju pašus bērnībā drāza" vai tamlīdzīgi), bet kā viņi izdara secinājumus par tiem, kas vienkārši aiziet pie psihologa/terapeita un līdz traķenei vai pat medikamentiem nedavelk? Tā ir statistiskā metode ("šonedēļ pie manis atnāca pieci neirotiķi, trīs alkoholiķi un divi sociopāti, reku atskaite par viņu bērnības psihotraumām") vai vnk psih* savelk sakarības pēc saviem iespaidiem un sajūtām, uzraksta disertāciju un pēc tam tas tiek pieņemts par tīru monētu? (Šitā reizēm šķiet, lasot visādus populārzinātniskos gabalus, bet tos laikam par piemēru nevajadzētu ņemt). Vai arī pus-psihos ekstrapolē no pavisam psihajiem?
*sorry par smīkņājošo valodiņu, ir vēls un es nemāku norm runāt
|
| 12:52
Sīkā iet sava brāļa pēdās. (Brālis ir tāds cilvēks, kas pat augstākajā niknuma pakāpē nekad nepateiks "tu esi miskaste!", vienmēr teiks "tu esi atkritumu kaste!")
Vārdsakot, šodien bērnudārzā, kamēr es viņu noģērbju, viņa saka: "Viņi sauc līmlenti par skoču."
"Bērnudārzā?"
"Jā."
"Nu, un tu pateici, ka to sauc par līmlenti?"
"Jā, bet viņi saka, ka to sauc arī par skoču."
Vot aizlaidu maziņo uz b/d, un viņa tur samācās visādus vārdiņus!!!
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |