|
Decembris 28., 2009
 | 07:49
Izlasīju Ingas Ābeles stāstu un beidzot caur galvu, nevis caur iekšām sapratu, kāpēc nerakstu stāstus latviski: jo es rakstītu līdzīgā stilā, ar līdzīgām problēmām un līdzīgu labumu. Es rakstītu savā valodā, savā pasaulē. Ja kāds man pateiktu, ka nesaprot vai nepatīk, es varētu mierīgi atbildēt "ej dirst, acīmredzot mana valoda un mana pasaule ar tavām nesaskaras", un cilvēkam nāktos vien aiziet dirst, jo man būtu taisnība. Un, no otras puses, ja kādam tas viss patiktu, tad būtu vien jāpatīk līdz galam, jo patikšana rodas no "es esmu šajā valodā, šajā pasaulē, un te viss, arī greizais un jēlais, ir tāds, kā tam jābūt".
Angliski rakstot, man vienmēr kāds cits var iebakstīt un teikt "what do you mean by blind intestine?", un atbilde "in my language, it's appendix" mani neattaisno, jo mana valoda nav tā valoda, kurā es rakstu. Es rakstu lasītāja valodā, un lasītāja viedoklim ir lielāka nozīme nekā jebkad agrāk, pirms-EN periodā.
Es nezinu par Ingu Ābeli (un būtu diezgan smieklīgi prātot, vai viņai sākt rakstīt kādā nevalodā vai ne), bet man šis "vai nu ir, vai nav, un neviens nevar šito te izrediģēt" stāvoklis nepalīdz, un rakstīt "metodom naučnovo vtika" ir vēl mokošāk nekā katru sasodīts reizi saņemt kritiku ar tekstu "have you ever heard of five act structure? I found your story boring because it didn't follow these simple steps:..."
Un attiecīgi LV es acīmredzot varēšu rakstīt tikai tad, kad būšu sapratusi, kā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |