|
Janvāris 10., 2009
 | 02:22
Ienāca prātā, ka "subkultūru" (nu, tur īmo vai gōti vai tamlīdzīgi) var definēt kā tādu cilvēku kopu, kas savstarpēji spēj saprasties (ne obligāti ļoti draudzīgi, bet vismaz uz kopīgām vērtībām un aksiomām balstīti). Cilvēkiem no malas viņi bieži vien šķiet pilnīgi jampampiņi, bet viņi paši jampampiņos no malas neklausās. Tā subkultūra nodrošina pašsaglabāšanos, jo, kamēr pastāv kritiskā dalībnieku masa, tikmēr katram subkultūras pārstāvim ir sajūta, ka viņš ir kruts un stilīgs un it nemaz nav ne lūzeris, ne jampampiņš. Pie tam ikviens, kas nespēlē pēc subkultūras noteikumiem, tiek no šīs subkultūras vairāk vai mazāk saudzīgi atstādināts, lai ap to brīdi, kad citi īmo un gōti viņam sāk šķist bišķi tizli, viņš pats jau sen būtu norakstīts kā jampampiņš.
Bet kad un kāpēc kultūra kļūst par subkultūru? Tas ir normāli vai arī būtu jāsatraucas?
(c) jampampiņš
|
| 09:13 - iesakiet
Jaunāko latviešu prozu, kura nav pilnīgi briesmīgi drausmīga un atbilst šādiem kritērijiem:
- Autors ir dzīvs un attiecīgā grāmata ir pirmo reizi izdota pēdējo 5, nu labi, 7 gadu laikā
- Grāmata nav dokumentālā literatūra (precīzāk, tas, ko angliski sauc par non-fiction) vai eseju krājums
- Grāmatā (vai atsevišķos stāstos) ir "tēma", "sižets" un "raksturi", kā arī "galvenais varonis", kurš ir sižeta dzinējspēks
- Literārie izgājieni un izpildīšanās ir pakļauti "tēmai" un "raksturiem", nevis otrādi
- Tā ir paredzēta pieaugušo audiencei (tam, ka ir laba bērnu/jauniešu literatūra, es ticu)
- Lūdzulūdzulūdzu grāmata nav pašmērķīga masturbācija
Jeb, precīzāk izsakoties, gribu redzēt meinstrīmu vai žanra literatūru (ja tā latviski tulko "genre fiction"), vai arī tik kvalitatīvu "augsto literatūru", ka valodas, stila un super duper ne-sociālreālisma elementi netraucē lasīt.
Nu, tipa kaut ko tā kā Bankovska veci ar trim olām, kānutogrāmatusauca, vai Rukšānes Beatrises gultasstāstus, vai "Spoguļa pārbaudi", vai Aijas Lāces stāstus, vai Neiburgas Tilli un suņuvīru (kas gan tā kā kvalificējas kā pusaudžiem domāta, bet ir lasāma arī pieaugušajiem). Ja Monika Zīle un "pamatīgie latviešu zemnieku romāni", kaut kas no "Lata romāna" sērijā izdotās literatūras etc. ir lasāms bez pārmērīgām sircklapēm, droši.
|
| 13:35
Vispār "Lata romāns" ir way to go. Paklikšķinoties pa JR.lv, atradu pāris grāmatas ar droši vien meinstrīma uzstādījumu, tikai nezinu, cik okei ir kvalitāte. Ja kāds ir kautko no šitā lasījis, dodiet ziņu.
Raimonds Šulcs "Izraidītie"
Hermanis Paukšs "Ledus sarkofāgi", "Pirmā sniega sindroms"
Lelde Stumbre "Pacietības mērs" (tikai autores vārda dēļ)
Mairita "Smiltis uz kurpēm" (drausmīgs vāks, bet daudzsološs pieteikums.. then again, fragments no šīs pašas autores "Uguntiņa pelnos" atklāj briesmīgmurgainu stilu)
Andris Bergmanis "Solveiga un Diogēns" (nu patīk man, kā viņš raksta :P)
|
| 19:19 - Grāmatu piedzīvojumi turpinās
Izdīcu vizīti uz grāmatnīcu, apskatījos tos lata romānus un sapratu, ka tas noteikti NAV way to go atpakaļ pie latviešu literatūras mīlestības.
Zato viens pavecs onka mēģināja pārdevējai paprasīt kaut ko "par nākotnes superkareivjiem, kurus speciāli trenē, es pa radio dzirdēju", tad nu uzrakstīju viņam uz lapiņas, kas tā par grāmatu, un nosūtīju uz Valteru un Rapu cerībā, ka tur Endera spēle vēl nav izpirkta.
Vēl nopirku Karogu, sapratu, ka Rukšāne vairs neraksta meinstrīmu (nu labi, kas tas par meinstrīmu, mums meinstrīms ir samudrīta literatūra, kas balstās uz vienas mīlīgas asociācijas un nedataisītas pastāstiņa morāles), atcerējos, ka Māris man jau pirms laba laika atdeva naudu, ko bija aizņēmies dzīvoklim, bet par to jau neviens nerunā; sāku lasīt Mauliņu, varbūt tas ir way to go, varbūt.
Interesanti, ka dzeja mums, piemēram, ir ļoti atšķirīga da mainīga un tāpēc nebesī, pat ja atsevišķi piemēri besī, bet meinstrīm-literārajā prozā točna nekas nav mainījies un viss vēl arvien ir tāpat kā iepriekšreiz, kad par to interesējos.
Jūsu,
socreālists
|
|
|
|