|
Augusts 28., 2006
 | 15:27
Esmu atpakaļ, gan ne vēl gluži uz strīpas, bet, teiksim, zem strīpas.
Tāda zemsvītras piezīme iepriekšējai eksistencei; un pēdējās dienās vislaik prātā atgriežas doma no grāmatiņas "Sūzanas dienasgrāmatas Nikolasam" vai tamlīdzīgi; doma, ka dzīve ir žonglēšana ar daudzām bumbiņām - darbu, attiecībām, bērniem, naudu un tā tālāk; dažas no šīm bumbiņām ir no stikla - ja nokrīt, tad saplīst un citas no kaučuka - ja nokrīt, tad atlec atpakaļ.
Nuja, un tagad es esmu nosargājusi mazo stikla bumbiņu un gaidu, kad gumijas bumbiņas - darbs un dienas režīms, un nauda - saleks atpakaļ rokās. Saleks jau, kur ta liksies.
/Paldies visiem, kas mani apciemoja :)
|
| 16:59 - kristietība
Un tā, pēc 2 nedēļu ilgas kopgulēšanas ar kristieti (pieļauju, tipisku luterāni) - secinājumi:
1. Kristietība (šeit un turpmāk: Latvijas apstākļos, standarta komplektā "rituāli+draudze") ir reliģija, kas piepilda vidusmēra patērētāja reliģiskās un sociālās vajadzības, ar salīdzinoši spēcīgu uzsvaru uz pēdējām.
2. Kas attiecas uz reliģisko pusi - kristietība ir ļoti praktiska reliģija; principā no tevis tiek sagaidīti daži vienkārši rituāli + uzvedības normas, kas būtiski neatšķiras no sabiedrībā pieņemtajām. Interesanti, ka kristietība, šķiet, balstās uz ticību, bet ne uz pārliecību (t.i., zināt, kāpēc tu tici, un domāt par savu ticību nav nepieciešams).
3. Kas attiecas uz sociālo pusi - kristietība nodrošina paplašinātas ģimenes pieredzi praktiski jebkurā Latvijas nostūrī; ar to saprotot gan savstarpēju palīdzību (labs kristietis palīdzēs savas draudzes loceklim, jo šādā veidā viņš var uztvert sevi kā pierādījumu tam, ka Dievs rūpējas par ticīgajiem - būtībā tā ir tautoloģija, bet toties strādā), gan arī baumošanu, aprunāšanu un savējo nogānīšanu, kas cilvēkam kā sociālai būtnei šķiet akūti nepieciešama.
Interesants novērojums: tipisks kristietis 2 nedēļas no vietas ne tikai pacietīs, bet pat visnotaļ sirsnīgi izturēsies pret pagānu, laulības pārkāpēju, netikli, reklāmistu, ciniķi un maģijas un zīlēšanas interesentu vienā personā (plus mīnus daži epiteti ;)), bet bez mazākās vilcināšanās apsmies un nosodīs savas konfesijas mācītāju (!), kurš atļaujas no rītiem skriet pa parciņu vienos šortos - "jo viņam tak tās spalvainās kājas, nu pilnīgs ārprāts, viņš tak ir MĀCĪTĀJS!"
4. Augstākminētie iemesli ļoti labi pamato to, kāpēc cilvēkam, kurš ir audzināts kristīgā garā, ir pareizi un svētīgi saglabāt šo ticību, un vienlaikus arī padara neticīgā pāreju kristietībā par sarežģītu pasākumu, kam nepieciešama īpaša pieeja un/vai Dieva gribas konkrēta izpausme šī indivīda dzīvē. Jeb, īsi sakot, ja man agrāk šķita, ka kristietība ir ārkārtīgi sarežģīta reliģija, kurai es varētu pievērsties, ja zinātu, ka izturēšu garīgo slodzi, tad šobrīd man šķiet, ka kristietība ir salīdzinoši vienkārša un praktiska, "piezemēta" reliģija, kurai pievērsties es šobrīd pilnīgi noteikti nevarētu, jo neizturētu sociālo spriedzi.
|
|
|
|