|
Decembris 14., 2005
 | 00:03
Pēdējā pusgada-un-vēl-bišķīt laikā es esmu iemācījusies tikai vienu lietu - un tā radikāli pārvērta manu dzīvi - nedarīt sev pāri. Jo agrāk es allaž mēdzu darīt sev pāri, nu kaut drusciņ, kaut mazliet pāršaut pār strīpu ar paškritiku, askēzi, sevis ierobežošanu, pašdestrukciju un visu pārējo; tikai tik mazlietiņ, lai varbūt kādam būtu manis žēl un lai neviens, neviens nevarētu atļauties man pateikt, ka es esmu pārāk laimīga un vispār pārāk labi dzīvoju (kas tak ir negodīgi pret tiem, kam tas nav dots). Bet atļāvās jau tik un tā, un es tā arī neiemācījos ļaut sevi žēlot, tā ka labuma nekāda.
Un dalīties? Tas ir grūti, jo to sajūtu jau iedot nevajag, bet viss pārējais ir tikai druskas un spīgulīši.
|
 | 17:43 - jōta
Tas bērns man' padarīs trak'.
Nupat sēžam, es kaut ko knibinos (un ārstēju šībrīža topa vīrusu, ko pēdējais laiks nosaukt par "Ziemassvētku nelabumu"), bērns sēž pie datora un klabinās notepad'ā. Pēkšņi paziņo: Es uzrakstīju jōta!
Es no gultas puses, skeptiski: Un kas tas jōta tāds būtu par vārdu?
Bērns (nenormālā tempā nober): Alfa beta gamma delta [vai kaut kā tā - plus vēl virkne, ko es vairs neatceros] epsilon jōta! Un tagad es uzrakstīšu ksī!
Pēc visa spriežot, viņš zina no galvas visu grieķu alfabētu. Pareizā secībā. Vismaz tā es sapratu, kad es mēģināju atcerēties sev zināmos burtus un starp visu citu minēju arī "omega, delta", mazais paskaidroja, ka "omega delta" nav pareizi, jo omega nāk pie beigām, bet delta esot pašā sākumā, un paskaidroja, kuri burti vēl nāk pie beigām un kuri ir sākumā. Lai mamma iegaumē. Mamma neiegaumēja, protams.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |