Novembris 7., 2005

11:07 Un patiesībā tik mierīgi un labi ir tāpēc, ka lasu Gordera "Pasjansa noslēpumu". Jo nekā tāda tur nav, ir tikai pavisam mierīga un klusa apjēga par pašām pamatlietām - dzīves izdzīvošanu, atteikšanos un dvēseli. Patiesībā neatceros, kad pēdējo reizi būtu lasījusi grāmatu, kurā tik vienkārši un pašsaprotami apvienojas dzīvotprieks (dzīvotprieks ar visām cilvēciskajām kļūdām) un atteikšanās no dzīves - vai, pareizāk, nepieķeršanās visam, kas iznīcīgs. Un tas, ko ikviens vēlas: atrast sevi, pietuvoties tam, kas ir tevī, ieraudzīt savu dvēseli un noticēt. Pasaulei, gan īstajai, gan reālajai. /Derdzīgi, protams, mēģināt ietilpināt grāmatu vienā rindkopā ar vispārīgiem vārdiem, bet reizēm tomēr tā vajag.

(12 teica | man šķiet, ir tā...)

18:20 Jau labu laiciņu domāju par depersonalizāciju. Par sajūtu, ka tu nezini, kas esi. Par brīžiem, kad tu nezini, ko ieraudzīsi, kad ieskatīsies spogulī. Jā, es domāju, ko ierakstītu lapiņā pie vārdiem "es esmu". Es gribētu tā, lai šis "es esmu" sakristu ar "es vēlos būt". Nebūtu tur nevienas sociālās lomas. Būtu tur 20 reizes pēc kārtas: es esmu nomodā. Es esmu nomodā. Es esmu nomodā. Vienīgais veids, kā iztikt bez depersonalizācijas, ir iztikt bez personalizācijas.

(13 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi