|
Septembris 23., 2005
 | 09:57 - rīta smiekliņš
vakar vakarā konstatēju, ka esmu slima.
šorīt vēlreiz pārliecinājos, ka šito slimību izstaigāt būtu grūti, jo staigāšana==SĀPES.
bet uz darbu aizvilkos, darbā manas apdrošināšanas polises un pārējās figņas.
zvanu uz ARSu, tā un tā, dakteri vajag, vajag DRĪZ, es pie jums varu piestaigāt.
- visi dakteri aizņemti, var gadīties, ka būs ilgi jāgaida. sauciet uz mājām.
- nu, vispār es jau esmu atvilkusies uz darbu...
- ak tā... nu, varat darīt kā gribat, vai nu gaidiet, vai brauciet uz mājām un izsauciet ārstu.
sekretāre ieteica izsaukt ārstu uz darbu. bet man tomēr liekas, ka tas nebūtu īsti korekti ;)
|
 | 18:45
ARSā man bez visa cita piešķīra arī pamatīgu peinkilleru injekciju, aizplanēju līdz V&R grāmatnīcai un (jā, Tom, tev bija taisnība, tas ir bīstami) iegādājos "Tumsas sirdi", "Oriksu un Kreiku" (vienīgā Atvudas grāmata, ko es jebkad esmu vēlējusies pārlasīt), bērnam grāmatiņu par lāčiem, un jā, jā, Neiburgas Stum Stum.
Nopirku tāpēc, ka, nejauši atšķirot, uzskrēju virsū gabaliņam, kurš man nebūt nelikās labs, bet dikti jau vaļējs gan. Man vispār patīk vaļējas lietas.
Bet man nepatīk tas, ka šitā grāmata daudziem patīk, šī nav tā grāmata, kurai vajadzētu patikt daudziem. Es gribētu, lai gandrīz neviens nebūtu viņu lasījis (vai arī būtu lasījis un aizmirsis), un tad es varētu teikt: "Jā, tāda jocīga grāmatiņa, bet man jau patika. Tā, it kā visu laiku būtu paslīdēts, un nevar saprast, vai tīšām vai nejauši tīšām vai tīši nejauši." Un "zini, viņa ir līdzīga tām grāmatiņām "pirmās grāmatas" sērijā, tur ir kaut kāds tāds padomjlaika grāmatu putekļojums virsū - nu, vislaik tā sajūta, ka "es lasu to tagad un tikai tagad es redzu, kas tur ir vērtīgs, un tas nepavisam nav tas, kas likās vērtīgs tai laikā", un tāda lasītāja unikalitātes sajūta (varbūt es pārspīlēju)".
Un tad vēl es gribu dažus vārdus viņai pašai, bet viņai pašai varbūt nemaz nepatīk, ka ar viņu runā ar viņas grāmatu vidū (man, piemēram, nepatīk).
|
|
|
|