|
Augusts 25., 2005
 | 22:25
Šorīt, kad ierados darbā, ejot pa gaiteni, man bija tāda sajūta, it kā es tikai uz dažām minūtēm būtu izskrējusi no biroja; ar prātu es apzinājos, ka esmu iegājusi vannā un pārģērbusies (jo šie faktori ir būtiski darbam), bet to, kā tas viss notika - visu vakardienu - es atcerējos tā, kā reizēm atceras sapņus: dažas epizodes ir ļoti spilgtas, bet gaistošas un nereālas, tu pasmaidi un nodomā: šito nevajadzētu aizmirst, tik interesanti, tik reālistiski.
Bet stundas starp vakardienas sešiem (pusseptiņiem?) un šīsdienas deviņiem rītā - tas bija tikai neliels pārtraukums. Es aizgāju. Es atgriezos. Es piefiksēju, kurš ir birojā un kurš nav (piefiksēju tīri intuitīvi, tā, kā cilvēks pusapzināti sajūt savas drēbes vai ko citu, kas ir tik pazīstams, ka uz to pat nav jāpaskatās), un kopumā šī pauze bija gluži kā jebkura pusdienu pauze - aizeju, atnāku, kāds ir aizgājis, kamēr es biju prom, kāds ir atnācis, nekas, viss iet savu gaitu.
Aizrakstu meilu, saku - šodien nesanāks tevi sabučot -, pēc pārsteigta pretjautājuma apjēdzu, ka par "šodienu" es saucu darba dienu.
Un tagad es esmu atnākusi mājās, bet tikpat labi varētu būt ēna.
Pat ne sapnis - sapņa rēgs. Tāds, no kura vieglāk novērsties nekā paskatīties sejā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |