Jūnijs 25., 2005

17:04 Pēdējā laikā tāda sajūta, ka dzīvē viss notiek bez manis, ka es vairs nepieņemu lēmumus - precīzāk, es vairs nemeklēju risinājumu, man tiek iesniegts objektīvi labākais lēmums, un man atliek tam tikai piekrist, un nepiekrist ir iespējams, bet stulbi, jo visi pārējie risinājumi ir aplami, un ej nu saproti, vai man pašai tas patīk vai ne; tāda dabiskā plūduma sajūta, kas nograuj pēdējās ilūzijas par brīvās gribas esamību vai vismaz praktisko noderīgumu. Ej nu saproti, vai es esmu pietuvojusies dao vai pazaudējusi pati sevi, vai arī tas ir viens un tas pats, ej nu saproti, vai man tas patīk vai nepatīk, ej nu tiec galā ar sajūtu, ka ir gluži vienalga, vai man tas patīk vai nepatīk, jo tā vienkārši ir. Diskomforts par to, ka nav diskomforta. Tehniska problēma. Debesīs ieplīsusi vētra, ļoti lēni, klusi čukstēdama līst, bet manī ir saule, un tā kveldēdama riet.

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

17:26 Ja viss notiks tā, kā plānots, tad apmēram pēc mēneša ieviesīšu mājās miegapeli. Ļoti mīļš zeltainbrūngans radījums, guļ (labos apstākļos) 10-11 stundas diennaktī, bet var nogulēt arī 18 stundas. Droši vien labprāt gulētu vairāk, pamostas tikai izsalkuma pēc. Netrokšņo (reizēm rausta stīgas). Labprāt pārtiek no omletēm, vispār ēd gandrīz to pašu, ko cilvēks. Jāatrisina dažas tehniskas problēmas - miegapelei nepieciešams lielāks komforta līmenis, kā šobrīd varu piedāvāt, un fakts, ka man ir bērns, gan nav uzskatāms par traucēkli, bet tomēr par ierobežojumu, ar kuru jārēķinās -, bet pati ideja man ļoti patīk.

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi