|
Jūnijs 7., 2005
 | 07:33
Sapnī sarijos ziepju putas (dzēru jogurtu ar samazgām), garšoja pretīgi, toties pēc tam elpojot man no deguna un mutes nāca ārā ziepju burbuļi. Ļoti pārliecinoši, jo īpaši tāpēc, ka, tikko es nospriedu, ka kaut kas tāds notiek tikai sapnī, tā viņi pārstāja nākt, bet pie pirmā emocionālā impulsa atkal.
Vēl redzēju veselu baru pseidointelektuāļu, šausmīgi zabesījos (nevis nogarlaikojos, bet sajutu to jau pazīstamo emocionālo smeldzi, kas pārņem, redzot tukšus, amorālus un tamlīdz cilvēkus, kuri liek kaunēties par visu cilvēku dzimumu), runāju ar Andu Baklāni, viņa mēģināja šos attaisnot, tad ar kaut kādiem džekiem (šķiet, viens no viņiem bija Blixa Bārgelds) ņirgājāmies par Nīčes "Tā runāja Zaratustra" (es laikam atdarināju viņa poētisko stilu un skandēju pacilātas rindas par to, kā "es esmu uzrakstījis grāmatu, ar kuru varētu nobeigt govi"), beigās aplējām ar krāsu un sadedzinājām, un tad man atkal kļuva izmisīgi skumji, jo es nespēju paciest ņirgāšanos par grāmatām līdz šādai pakāpei.
Un vēl pa vidu - nesaistīti - milzīga mīļuma un pieķeršanās sajūta diviem cilvēkiem, tā gan nāca kā pārsteigums, nezinu, vai patīkams. Mulsinošs, tā drīzāk.
|
 | 17:30
Dīvaini, kā dziļas emocijas padara emocionālo pasauli plašāku; un, ja dziļums tiek dots vienam cilvēkam, tad plašums tiek dots daudziem. Tā, it kā, iepazīstot trešo dimensiju, padziļinātos un variētos arī krāsu izjūta.
Tā, it kā, iemācoties lidot, tu reizē gūtu iespēju sasniegt tās vietas, kuras tev bija nepieejamas agrāk.
Varbūt palīdz tā sajūta, ka tu vienmēr vari atkal pacelties spārnos, ja arī esi nolaidies uz brīdi.
P.S. Vai kāds gadījumā nezina, kā latviski sauc Judas tree?
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |